Pastāstīšu par mīlestību
Labdien! Es nolēmu jums kaut ko pastāstīt. Pastāstīt par mīlestību. Domāju, ne visi, bet daudzi no jums zina, kā ir, kad kādu mīl. Tā pa īstam, tā neprātīgi. Un cik ļoti sāpīgi ir tad, kad tam otram nedrīkst tuvoties... Es atceros tās naktis, kad aiz laimes līdz rītam nespēju aizmigt un reizes, kad aiz izmisuma bija jāraud balsī... Kad es gandrīz vai izkusu pēc katra nejaušā pieskāriena, biju gatava uz visu, lai noturētu Viņu savā tuvumā vēl 1 minūti un nespēju savaldīt taurentiņus vēderā, kad bijām blakus. Un viss, par ko es spēju domāt, bija Viņa. Jā, tā ir Viņa. Cilvēki jau vairāk principa pēc plēšaties, mēģinot viens otram iestāstīt, cik homoseksuālisms ir labs/slikts/slimīgs/vēl kaut kāds. Bet tas nav nekas vairāk, kā parasta mīlestība. Mīlestība nav nosodāma. Un tagad mēs esam kopā. Kaut arī meitenes var iet pa ielu sadevušās rociņās un sabučoties uz atvadām, jo tā parasti dara visas draudzenes, tomēr ir bail. Un dažreiz mums sabiedrībā ir nelāga attieksme vienai pret otru, jo bail, ka kāds var uzminēt mūsu jūtas. Un tā ir ļoti grūti dzīvot. Man ir tikai 1 jautājums. Ja mūsu attiecības ievilksies un būs nopietnas, par ko gan es šobrīd neesmu droša, jo visu laiku ir tās bailes, nedrošība, uztraukums un mūžīgā slēpšanās, kā lai mēs to pasakām vecākiem? Jo es zinu, ka manējie to patiešām nekad nesapratīs... Lūdzu, lai arī cik briesmīgi jums tas brīžiem liktos, centieties nenogalināt citu mīlestību. Tauriņmeitene.