Sveiki...man ir tāda maza problēmiņa...man ļoti patīk kāds zēns, nu visas tuvākās draudzenes saka ka es jau esmu viņā iemīlējusies...Bet, mēs iepazināmies pirms gada oktobrī, un tā sanāca ka Z-svētkos biju ballē kurā bija arī viņš...Viņš pie manīm piegāja un mēs satusējām..(ar viņu bija mans pirmais skūpsts) Pēc dažām dienām uzrakstīju viņam sms, bet viņš lika saprast ka nopietnas attiecības nevēlas...

Nu ko es par viņu domāju, centos aizmirst- nēkā, uz ielas viņš ar mani pat nesveicinājās...tā sanāca ka ballēs tikāmies un šad tad viņš centās satusēt...nu uz Līgo es ar viņu itkā sēdējām kopā, bet nekā nebij, vnk. parunājām...26 augustā mēs satusējām, bet atkal izrādās ka nopietnas attiecības viņš nevēlas...

Es vairs nevaru to izturēt...no augusta jau pagājuši 4mēneši un joprojām ceru viņu satikt...tagad situācija ir uzlabojusies viņš vismaz ar mani sveicinās, bet...man ir ļoti sāpīgi to visu pārdzīvot...es dzīvoju dienu no dienas domās par viņu un tas jau šausmīgi nomoka...

Vnk. kad viņš lien es domāju viņu pasūtīt, bet nevaru jo tik ilgi esmu gribējusi viņu kaut vai redzēt, un domāju ka viss ir nopietni...jo tas ko viņš saka ir mīļi un tik sirsnīgi...viņš saka ka jūtas labi kaut vai tikai mani apskaujot, bet pēc tam sorry...iesakat kko jo tas viss bojā manu dzīvi....

Sveika/s! Jā, šāda iespēja iespēja pastāv! Lai vēstuli izdzēstu, Tev jāraksta portāla redakcijai uz e-pastu vestules@riga.lv. Pēc pirmā pieprasījuma izdzēsīsim ziņas, kur publicēts Tavs e-pasts vai kāda cita informācija par Tevi, ko esi sniedzis savā vēstulē vai sludinājumā.

Ja vēstule ir absolūti anonīma un tās teksts nekādā veidā neatklāj tavu personību, piemēram, ja tas ir dzejolis, eseja vai "Karstā e-pasta" jautājums, iesakām tomēr padomāt, vai ir vērts to izdzēst, jo tāpat neviens nezina, ka tas ir tavs darbs. Tomēr, ja ļoti vēlies - mēs vēstuli izdzēsīsim!

Vienīgais izņēmums varētu būt "Karstā e-pasta" jautājums, kas nekādā veidā neatklāj tavu personību, piemēram, "Kur Rīgā var spēlēt basketbolu?" un tamlīdzigi. Šajā gadījumā atbildes sagatavošanā ir ieguldīts darbs un, ņemot vērā, ka jautājums nav tieši saistīts ar tevi personīgi, mēs varētu šo atbildi paturēt portālā.

MĪLĒT!

Mīlēt, ko maz tas nozīmē? Vai ir kāds, kas tiešām no sirds spēj šo vārdu nodefinēt? Ja kāds tāds ir, tad es no visas sirds, tā teikt, noceltu cepuri viņa priekšā, jo tikt skaidrībā ar savām jūtām, tas ir jāmāk!

Runājot par mani, vēl tagad nezinu, mīlu vai nē, un es  pilnīgi noteikti esmu pieskaitāma grupiņā pie cilvēkiem, kas nespēj šo vārdu nodefinēt, taču, es lieliski spēju izskaidrot to, ko nozīmē iemīlēties, un tas noteikti nav tas pats, kas mīlēt.

Tas ir kaut kas apburošs. Viss sākas no nekā, no kāda pavirša smaida, netīšas uzgrūšanās virsū mūžam piebāztajā autobusā vai gluži  vienkārši no parastas vēstulītes savā e- pastkastītē, ar tekstu : „Kā iet, ko dari?”

Viss sākas nevainīgi un maigi, līdz pamazām tu jūti, ka kaut kas ir mainījies, vairs nav kā iepriekš. Tas paviršais smaids liek tev nosarkt, tā parastā vēstulīte, liek tev samulsts, neļaujot izteikt neviena vārda vai vēl trakāk, tas nejaušais uzgrūdiens pārvēršas par burvīgi maigu pieskārienu, kas liek sakustēties tauriņu pulkam tavā vēderā. Tev šķiet vairāk nav kur sprukt, trakāk jau vairs nebūs, tu konstatē : „Esmu iemīlējies”, bet tu kļūdies, te tā iemīlēšanās tikai veidojās. Trakāk vēl tikai būs.

Pirmās sarunas- tavs mulsums neizskaidrojams, tev šķiet, ka viņš uzskata tevi par galīgi jocīgu, taču tā nav, pirmie apskāvieni- tev šķiet, ka tavs vēders ir jau apmetis kūleni un tad nāk pat trakākais- pirmais skūpsts. Tajā brīdī, pār tevi pārskrien pāri vesels skudru bataljons, šķiet, ka vēderā ir izveidojies jau vesels taureņu midzenis un zeme nez kāpēc ir  pazudusi tev zem kājām, šķiet tev ir pieauguši spārni un tu aizlido, tu pacelies un aizlido savā sapnī. Un, lūk, tagad tu esi sasniedzis kulmināciju, tagad, tikai tagad tu no sirds vari apgalvot- esmu iemīlējies!

Tu lido, lido un pēc laika tu piezemējies, taču tev nebūt nav sliktāk kā bija, un tieši šinī brīdī rodas  jautājums- vai tu jau mīli, vai tā ir jau iestājusies, nu tā lielā, svarīgā, sirsnīgā, tā mīlestība? Vai tā ir viņa un, kas ir viņa, un vai tu to atpazīsi, kad viņa tevi piemeklēs un vai tā maz tevi atradīs? Bet ziniet, es teikšu tikai vienu- neprātosim tik daudz, labāk laidīsimies savos sapņos, lidosim, griezīsimies laimē līdz mums slikti paliks, skriesim leksim, apskausim, skūpstīsim, vienkārši dzīvosim un ļausimies dzīvei, tā pati izlems, ko ar mums iesākt!

Man nepatīk skola. Pat vairāk kā nepatīk, riebjas. Viss kas tur ir- sēdēšana stundās, mācīšanās, skolotāji, skolēni, mājasdarbi utt. Kā aizeju uz skolu, daru jebko, lai ātrāk tiktu prom.

Neiesaistos nekādos pēcstundu pulciņos un pasākumos.

Dažreiz arī nobastoju vai izliekos, ka esmu slima lai neietu. Ļoti, ļoti negribās, lai brīvlaiks beidzās. man labāk patīk sēdēt vienai, neko nedarot, visu dienu mājās. Kaut vai izklaidēties ar kādiem draugiem kaut kur.

Ko darīt?

Katrreiz, kad šķiet viss atkal nav kā vajadzētu, atkal uz maniem pleciem ir nokritusi melnā plēve, kas mani neatstāj nevienā dzīves situācijā, man patīk iedomāties to, ka patiesībā es taču dzīvoju pasakā.... domāju, ko gribu, daru ko gribu, jūtu ko gribu un kad gribu. Lai kļūtu labāk, lai cik nožēlojami tas arī nebūtu, vienmēr ir savā ziņā patīkami apzināties, ka vienmēr ir kāds kam ir vēl trakāk...

            Klīstot pa sava rajona, Pārdaugavas, Iļģuciema ielām, es pat nevēlos skaitīt cik daudz ir šie nožēlojamie vecās paaudzes cilvēki, kas savu dzīvi visticamāk nobeigs turpat uz ielas pieturā tukšojot savu pudeli, ko tikko izstiepuši no kādas kārtējās točkas. Pat kļūst sāpīgi skatoties uz to kā tauta mūsdienas iznieko savu dzīvi.

 Eju, redzu- autobusa pietura, uz soliņa līgojās trīs puiši, gadi aptuveni 14...un blakus soliņam uz zemes vārtās tāda paša stāvokļa sieviete, tikai nu jau ap gadiem 60. Galvā domas.... nu kā tā var. Kā maziņi sāk, tā veci nobeidz. Nožēlojami.

            Un šajā brīdī šķiet – mana dzīve tač ir pasaka! Es taču spēju dzīvot, spēju priecāties, spēju izklaidēties, es nelīgojos kādā rajona nostūrī... bāc , tikai tagad es saprotu cik laimīga es esmu, ka mana dzīve ir tieši tāda kā ir!

            Man ir mīlestība, ģimene, viss ir pietiekami, varbūt pat par daudz, bet ir labi, IR!!!!!

Sākšu ar to, ka es varētu raxtīt stundām ilgi visas sasāpējušas lietas, bet būšu kodoliskāks. Patīk, ka ir izveidots šāds portāls, jo te tu vari izklāstīt citiem savas problēmas un palikt anonīms. Un man tas liekas pozitīvi, jo bieži vien jūs(un es arī) domājam, ka mūs nesapratīs vai arī vnk kaunamies par tādām lietām runāt, vai arī domājam, ka tas nav nepieciešam. Bet labi- pie lietas. Esmu dzeks, puika, vīrietis sauc to, kā gribi, bet nu..Esmu pa drusciņai no visa, es varu būt saprātīgs un uz visu skatīties optimistiski, būt mērķtiecīgs, būt trakulīs un viena lieta, kas mani visvairāk nomāc: būt pārāk emocionāls. Njā...tas noteikti izklausās muļķīgi, bet ja nonāc tādā situācijā, kā es, tad galva plīst pušu un par sirdi nerunāsim. Pašlaik es vēlētos būt viens no tiem cilvēkiem, kuri ir aukstasinīgi. Ar to es nedomāju vardarbību, bet gan: Mērķi pāri jūtām! Tas varētu izpausties tā: tu domā tikai par karieru un naudu, pārējais nāks ar laiku(un naudu, diemžēl, bet tā ir).. Esmu jau tādā nozarītē, kā ATTIECĪBAS piedzīvojis daudz un varu izteikt savu viedokli par daudz ko. Tātad es vēlējos lūgt padomus, dzīves pieredzes, jeb ko, kas man varētu palīdzēt. Lieta tāda, ka visiem ir bijušas tās pirmās mīlestības utt... protams, mēs viņas atcerēsimies uz visu mūžu utt... Bet ja tu(šajā gadījumā es) atceries visas tās meitenes, kuras esi patiesi mīlējis un vnk nevari aizmirst. Protams, dzīve iet uz priekšu, es iepazīstu jaunus cilvēkus, jaunas meitenes, bet normālas attiecības nekādi nevaru izveidot, jo nav pagaidām man tas gods satikt kādu meiteni, kuras dēļ es būtu gatavs darīt to pašu, ko darīju kādreiz dēļ manām mīlestībām. Protams man var patikt meitene, kura ir smuka, vai arii kura nav tik smuka, bet ar vinju var forshi izrunaaties, bet uzveru NEVIENA MEITENE NELIEK MAN JUSTIES, KĀ IEPRIEKŠĒJĀS... Es sāku dzīvot atmiņās un dzīvojot tajās es arvien vairāk sabrūku! :[ Vnk tāda sajūta, ka mūsdienu sabiedrība ir saindējusi cilvēkus līdz visdziļākajiem dvēseles nostūrīšiem. 12-13 gadīgie jau skraida apkārt apkārušiem ar blingām, dzer, pīpē, un ''babniko'', ja to tā var saukt, jo viņi ir par jaunu! :D Bet nu any way, gribu vnk dzirdet kaut vienu padomu, kas man varetu palidzeet. kas man vismaz liktu ticeet, ka tomeer es sagaidiishu arii kaadu meiteni, kura buus manis veerta un es buushu vinjas veerts. Vai arii taas ir tikai pasakas, jo musdienas daudziem sex, dzershana utt... ir noziimiigaaks par visu citu...Protams, patiik arii pasham iztuseeties un dabuut komu! :D bet tas nav man pats galvenais!!! ;( Help me! :/

Sveiki! Ja Tev ir grūti un vajag palīdzēt ar šādiem, tādiem padomiņie, tad raksti man! :)

pink_flower@inbox.lv. Būšu ļoti priecīga, ja varēšu kādam palīdzet, vai arī vienkārši iegūt jaunus draugus! :) Pink_Flower :)

Sveiki! Ļoti gribētu piedalīties vispirms "Dziesma manai paaudzei", un tad jau varētu domāt kaut ko tālāk,par grupas veidošanu! Domāju, ka nevajag jau obligāti grupā bungas, ģitāru un vēl sazin ko, vienkārši ierakstu studijā var sakomponēt mūziku, protams, tas maksā naudu. Ja nemaldos 10-15 Ls stundā, bet tā nav problēma, jo mēs šo naudiņu varam maksāt uz pusēm. Grupā varētu būt vai nu mēs divas vai arī no 2-4 meitenēm, iespējams, arī kāds puisis, bet puišiem parasti ātri apnīk, jo domāju, ka tas ir ilgs darbs - izveidot savu grupu, jo ir jābūt labai balsij, bet tā nav problēma, jo balsi var attīstīt :) Esmu dziedājusi korī, un tagad eju mācīties dziedāšanu pie ļooti foršas skolotājas:) Domāju,ka mums nav ideālas balsis, tādēļ varētu trenēties gan mājās,gan pulciņos :) Man ir gandrīz 15 gadu, esmu no Rīgas!
Starpcitu sazinājos ar Māru Upmani no grupas "Astronaut", viņa teica grupas "ēnas" solists varētu būt ar mieru sakomponēt mūsu dziesmu vārdiem mūziku, tā ka: ja kādai interesē, tad, lūdzu, rakstiet man uz e-pastu saulemazaa@inbox.lv
Mēs kopā varētu trenēties, dziedāt, man ir mikrofons :) un arī kopā domāt dziesmu vārdus, pēc tam varam griezties pie grupas "Ēnas" solista. :)

Jā, reizēm viss liekas tik sarežģīti un grūti! Ir laiks, kamēr lietus lāses krīt, krīt līdz pienāk brīdis kad ir tik daudz lāses, ka izveidojas peļķe! Un tieši tā ir manā sirdī tagad.... vis krājās, krājās un beidzot ir sakrājies tik tālu, ka ir peļķe, pat vairāk kā peļķe... nu jau ir tik daudz, ka lāsītes jau birst.. jā birst!

            Dzīve iet uz priekšu, bet ne būt ne uz labāko pusi... man šķiet viss tik jūk un brūk! Tētis, jā tētis! Tas ir cilvēks ,dēļ kura pat tagad rakstot gribas raudāt! Dzīves veids, tas nav izturams! Saka, ka ir lieta, no kuras nekādīgi nevar tikt vaļā un nevar aizbēgt un ziniet, kas tā ir? Tā ir mīlestība, no tās tiešām nevar aizbēgt un ziniet, kas ir pats sāpīgākais, ka tētim viņa ir un ne jau uz mums, vai vel uz kādu citu personu, bet gan uz pudeli, vienkārši uz alkoholu, un ziniet- no tās tiešām nevar aizbēgt. Žēl, sasodīti žēl! Mana pacietībā tiešām ir zudusi, jā var ciest, jā var, bet cik ilgi? Cik tālu var iet? Šis cilvēks, kā līdz šim varētu teikt mans tētis, nu jau vairs nav cilvēks, viņš jau ir pārvērties par kaut kādu alkohola mērierīci man tā šķiet, kas mēra cik dienas pēc kārtas var un cik daudz var! Tas ir vienkārši nožēlojami, bet viņš jau to nejūt, nezin, nesaprot, nē nevis nesaprot, bet negrib saprast un pat nemēģina! Ja agrāk vel bija kaut neliela, bet tomēr cerība uz pārmaiņām, tad jāsaka kā ir- pārmaiņas ir, tikai ir vel trakāk! Un nu jau visas cerības ir nolīdzinājušās ar nulli, pilnīgi nekādas cerības nav palikušas.... un ziniet pat rodas sava veida vienaldzība, bet riebjas man, ka tomēr tā muļķe sirds  raustās, tomēr dreb pa to nelaimīgo dzērāju, tas ir –tēti! Cik apkaunojoši tas skan, bet tā tas ir, sāpīgi to apzināties, bet neskatoties uz to ir jādzīvo tālāk paceltu galvu un jātēlo, ka viss ir kārtībā! Grūti ir, bet ar laiku to iemācās...

            Un it kā ar to vel nepietiktu, ne jau tas vien sarežģī dzīvi! Cilvēkiem ir sapņi, uz kuriem viņi arī iet, un pareizi dara, bet ne vienmēr tos var sasniegt! Cilvēks atdod visu, lai tiktu uz mērķi palikdams pilnīgi bešā, pilnīgi bez nekā,  bet nav neviena atbalsta, nav neviena, kas pasistu pa plecu un teiktu : „Tu darīji pareizi”, nav neviens, kas spētu cilvēka vietā to izdarīt, nav neviens, kas palīdzētu... un arī tas ir nožēlojami! Un, ja godīgi man sāp sirds, jo arī es piederu pie tiem vientiešiem, kas nav spējīgi neko tālāk pa savu degungalu ieraudzīt un izdarīt! Es  saprotu, ko vajadzētu darīt, es gudri runāju, bet nespēju, vienkārši kaut kā nespēju neko izdarīt.... Bet patiesībā mūsdienu situācijā galvenais ir materiālais atbalsts, un diemžēl es to nespēju dot, vienīgais ko es spēju ir dot lielu telefona rēķinu, kas nebūt neatvieglo situāciju! Ja man būtu spēja palīdzēt es to darītu, noteikti darītu, bet man nav tādu diemžēl, bet nav!

            Un it kā ar to vel nepietiktu, tu dzīvo un tev vienkārši liekas, ka neviens tevi nesaprot, vai vienkārši negrib saprast! Tu kārtējo reizi jūties vainīgs, vainīgs par visu pateikto, izdarītu, neizdarīto un iespējams pat nepateikto! Tu vienkārši nesaproti labāk ir runāt vai klusēt! Dzīve ir izmācījusi tik tālu, ka vienkārši gribas no visiem aizbēgt, vienkārši aizbēgt! Es gribētu kaut divas dienas pilnīgi viena, pilnīgi kaut kur citur, pilnīgi citā sabiedrībā vienkārši padzīvot, atpūsties no saspringtās ikdienas, no vainas apziņas par to, ka esi slikts, ka neesi īsti tāds kādam tev vajadzētu būt, ka nedari īsti to ko vajadzētu, precīzāk, nedari gandrīz neko, par to, ka mīli, bet šķiet cits to nenovērtē.....

ar cienju ieva!

Neviens jau neizdzīvos tavu dzīvi, pašam vien ir jātiek visam pāri. Pat brīžos, kad liekas viss ir bezcerīgi tad padomā loģiski -laimīgās dienas taču nekur nepazudīs tās vienmēr būs-tavā atmiņā, un tev jācer, ka arī nākotnē.

Bez cerības uz kaut ko labāku, ticības sev, neatlaidības un drosmes cilvēks pats par sevi ir vājš. Katru šo lietu var stiprināt savā veidā, bet visas kopā tās stiprina cilvēki, kuri tevi mīl. Nekad neaizmirsti mammai vai tētim, vislabāk abiem kopā katru dienu pateikt, ka tu viņus mīli. Saki to visiem saviem tuvajiem kurus tu patiesi mīli, tad tu zināsi, ka vienmēr būs pie kā vērsties pēc padoma, uzmundrinājuma un gūt iedrošinājumu.

Tas, ka tev ar kaut ko neveicas(mīlestību vai jebko citu) nenozīmē, ka tā būs visu mūžu, ja vien pats sevi tā nenoskaņosi un necentīsies mainīt. Uz visu var skatīties no diviem punktiem, varbūt pat vairākiem, tie būtu pozitīvais punkts un negatīvais punkts. Jo vairāk redzēsi labo jo mazsvarīgāks lieksies sliktais. Es nespēju mainīt pasauli, bet varbūt kāds padomās par šiem vārdiemJ Un atcerieties nekad neuztraucaties par problēmām, kamēr to vēl nav!

Viss reiz beidzas- problēmas reiz beigsies, protams, būs nākamās, taču iepriekšējās būs beigušās un par to vien ir jāpriecājasJ atrodi vairāk lietu, kas tev sagādā prieku! Lai izdodas visiem nelaimīgajiem atkal kļūt laimīgajiem:)

ja varu palīdzēt kādam varbūt tad raxtiet anisar-222@inbox.lv

Ir tāda liet, ka mans pirms kāda pus gada iepatikās Bills (no tokio hotel) tad man viņš apnika...es biju uz viņu koncertu..viņš tā skatījās uz manīm un smaidīja tik ilgi nenovērsa skatienu no manis ...pēc koncerta man viņš atkal iepatikās.

Kā jūs domājat vai man viņu vajag aizmirst vai nē...jo tik untā man nau cerību uz viņa un maniem draugiem arī viņš nepatiik!!

nekur nevar izsteikties ka te.. vnk es gribu teikt ka draudzene mana labaka vienmer izstasta noslepumuss protams es nezinu kaa bet vinjai es esmu labaka jo projam viņa tā saka bet es neticu tad kāpēc viņa stāsta...

protams es esmu vīlusies un mēģinu ar viņu vairak nestaigāt netussēt un arii neuzticēt noslēpumus...tas bija pagasgad kad pateicu ka vakar iedzeru protams vinja to izstastiji...:)

man tads jautajuminj kapec jauniesi dzer... :o

Sveikiņi,visas muzikālās meitenes :)Esmu nolēmusi iet uz dziedāšanu,nopietni :)
Pagaidām gan man nav laba balss,bet mājās nav mikrofona un nav iespējas trenēties! Vai kāda nav kurai ir mikrofons utml,un kura pati iet dziedāt??Vienkārši varbūt tieši Tu man vari palīdzēt  dziedāšanā?Nebūtu taču slikti abām sadraudzēties un labi pavadīt laiku,unj Tu man pamācītu dziedāt 1-2 reizes nedēļā Rīgā-vislabāk pārdaugavā,bet tas tā!'Man drīz paliks 15 gadiņu :)Tiešām ļoti priecāšos,jo es ļoti vēlos dziedāt bet nemāku :( maricella@inbox.lv

Publicējiet, lūdzu, manu dziesmu. Lai jaunieši izsaka savu viedokli.

Nakts atkal ir nakts. Tā tumša un auksta ir, es eju pa ceļu, vientuļu un klusu, tik dzelteni lukturi spīd šodien un rīt. Un tad tie dzisīs, un tumsa atkal būs. Piedz. Visapkārt tumsa un nakts manī, tumsa manī. Visapkārt naakts. Es skatos visapkārt un meklēju dzīvību. Smilšu vētra manī, tā aizmiglo skatu un, zaudējot sevi, redzu tik vien jaunus sapņus un jaunas beigas atkal. Mārtiņš Barons

Sveiki! man ir jautājums citām meitenēm! tām,kurām ir puiši! vai jums citreiz nemaz nepatīk citreiz uzturēties citu puišu klātbūtnē? man piemēram nupat tā ir.es sāku domāt par klasesbiedru,kaut arī man ir puisis. vai tas ir normāli? BEKA

Sveiki! Mīļās meitenes, es Jums labprāt izstāstīšu savu pieredzi ar zēniem. Pirms gada man VISPĀR NEVIENS puisis neskatījās virsū (tikai daži puiši(smuki), bet tagad...(!)

Man atliek tikai iziet sabiedrībā,lai man puiši bruktu virsū kā bites uz medu!!! Ar šo es jums saku - kad pienāks jūsu laiks, tad pienāks!!!

Nedariet stulbības un nemeklējiet puisi netā,jo tas var izrādīties vīrietis. Mīļās meitenes,j ūsu laiks pienāks ātrāk nekā jūs gaidījāt!!!

ja Jums ir jautājumi man, droši rakstiet uz e-pastu zillite2@inbox.lv.;)

Sveikiņi! Zinu, ka daudziem no mums ir liela problēma - draugi! Mēs rakstām, cik slikti jūtamies, esam draugu lokā nepopulāri.. Tā ir arī ar mani, ka, kopā esot savā draudzeņu bariņā, jūties labi, bet te pēkšņi ierodas bariņš zēnu, un nu draudzenes sāk no sevis iztēloties nezin ko, lai tikai izpatiktu! Pat labākās draudzenes cenšas būt labākas par tevi pašu un, ja gadās kāds pietiekams iemesls, tad gluži "netīšām" tiek izpausts kāds mazs noslēpumiņš, kas uzreiz puišu barā liek justies apkaunotai un nožēlojamai. Bet kad atakal džeki aiziet, tad viss ir pa vecam, it kā nekas nebūtu bijis! Kā sarodas lielāka kompānija, tad draudzenes sāk iekarot tajā savu neesošo vietu. Pēkšņi starp meitenēm rodas neredzama sāncensība. Vēlas tikai izpatikt un būt ievērojamai. Un atkal tu paliec uz brīdi viens un, pavērojot to visu no malas, tad tikai var secināt, kas par teātri! Protams, arī katra no mums vēlas izskatīties kaut nedaudz labāk par otru meiteni, un draugu bariņā izcelties ar kaut ko labu! Kaut neatzīstam, sirdī vienmēr ir kāds mazs prieciņš, ka draudzene izblamējas draugu bariņā. Vienīgais, ko varu pateikt ir tas, ka paies mūsu pusaudžu, tīņu gadi un tad parādīsies īsta draudzība. Būs mazāk nepatiesu draugu un mazāk sāncensības. Būsim pieauguši cilvēki, spēsim saprast viens otru labāk! Un vienmēr būs patīkami atcerēties trakos tīņu gadus un savus izlēcienus, lai iekļautos draugu barā. Tiem, kam ir sāda draugu problēma, nekreņķējieties! Kad paaugsies, tad gribēsi ar saviem pusaudžu laika draugiem tā kārtīgi pasmieties par visu bijušo un pielaistajām kļūdām! Sadraudzēsies ar skolas laika dāmītēm, un viņas nemaz vairs nešķitīs tik sliktas! Labi, neiedziļināšos tik tālu nākotnē, jo pašai tik tikko paliks 15 gadu! Bet ar tiem draugiem - raugieties no visa uz gaišāko pusi!

Sveicieniņš šajā saulainajā dieniņā! Es šoreiz nevēlos runāt par kaut kādām problēmām, kaut gan nenoliegšu, ka man tādas ir, bet katram ir problēmas, un katrs tās risina savādāk, bet, jā, piekrītu, ja nepieciešams, jāmeklē palīdzība. Khe, bet es to parasti nedaru, jo baidos, ka tādā veidā mani var kāds sāpināt, un parasti es visu paturu sevī! Ups! Pavisam novirzījos no tēmas. Gribēju pavaicāt – kur es varētu publicēt kādu no saviem dzejolīšiem? Un, lūdzu, variet izteikt viedokli par šo manu dzejolīti->

Dzīve mēdz spēlēt spēli,

Dīvainu nedzīvu spēli.

Šī spēle spēletājus nemīl

Arī mani nē...

Apzināti ieslēgta istabā sēžu

Nu, atrodi mani...

Jau pāris mēnešus gaidu,

Kad atradīsi mani. Mani, šo mazo, jautro meiteni,

Kas sāka ar Tevi spēlēt

Šo meiteni, kas saprot jau ļoti daudz,

Bet nemaz nevēlas to tik ļoti darīt

Šo meiteni, ar skumju pilnajām acīm

Un izspūrušajiem matiem

Šo nedzīvo meiteni,

Kas pamazam sāk atdzīvoties,

Bet Tu tik un tā spēlētājus nemīli,

Arī viņu ne...

Tu smejies par viņu,

Par viņas nopietnību,

Un lielo noslēgšanos sevī.

Tu smejies par viņu,

Un arī par mani.

Tu smejies par visiem,

Kas mīt šajā istabā,pasaulē..

Tu smejies...gļēvi ņirgājies...

Jo zini,ka mēs esam labāki par Tevi..

Un bez mums Tevis nebūtu..[?]

Jau iepriekš pateicos... Mazā pērļu asariņa(16)

...draugs ir tāds cilvēks, kas Tev tic, kad Tu pats pārstāj sev ticēt...
...drauga vēstule var izmainīt visu Tavu dienu...
...draugs smiesies par Taviem jokiem, vienalga, cik reizes Tu jau stāsti tos...
...draugs ir vienīgais, kas Tev liks pasmaidīt pat pēc lielākās nelaimes...
...kad Tu draugam prasi, kur viņš vēlas paēst, viņš izvēlēsies Tavu mīļāko kafejnīcu...
...draugs vienmēr izstāstīs Tev taisnību, kaut arī tā nav patīkama...
...draugs Tevi nekad nepametīs nelaimē...
...draugam vienmēr kabatā atradīsies lakatiņš Tavām asarām...
...draugs vienmēr atcerēsies Tavu mājdzīvnieku vārdus, Tavas mīļākās krāsas, dziesmas...
...laiks, ko pavadi kopā ar draugu nav nopērkams ne pa kādu naudu...
...draugs spēj strīdus pārvērst smieklos...
...draugs Tavas problēmas pārdzīvos kā savējās...
...īsts draugs vienmēr uzklausīs Tevi un mēģinās palīdzēt, mierinās Tevi un pateiks jaukus vārdus, lai Tev atkal kļūtu labāk...
...draugs aizstāvēs Tevi, ja tas būs nepieciešams...
...ja draugs redzēs, ka Tu raudi, viņam tas nebūs vienaldzīgi, un ja vajadzēs, viņš raudās kopā ar Tevi...

Iesūtīja Rūta Bokta

Man nežēlīgi vajag kādu ar ko izrunāties, bet ir bail runāt.Kādreiz mēgināju runāt ar Dievu.Bet...Bet vissāpīgākais ir apjēgt to, ka neeksistē, tāds liels, mīļš labestības iemiesojums, kurā nav ne kripatiņas naida, kurš tevi vienmēr uzklausīs.Nekā tāda nav.

Drošvien visu dzīvi arī nodzīvošu nesasniedzot neko, un kļūstot par tādu pašu egoisma perēkli, kā lielākā daļa...Protams ir cilvēki blakus, bet sāp, ka tieši viņiem arī ir grūti.Pašnāvība arī nav sveša priekš manis...Bet to dažu cilvēku smiekli, asaras, balsis, mierinājumi, par laimi vienmēr ir mani apturējuši.Bet tāpat, kad nervozēju[tas ir, vislaik...]vienmēr sev kautko nodaru...Pat nezinu kāpēc, vienkārši tā gadās...

Pārsvarā visu dienu esmu nomākta, naktīs raudu, nevaru aizmigt domājot par to, kas bija kādreiz, par desmitiem naidīgu, pretīgu skatienu..un par to, kas vēl būs...Esmu liela problēma, cilvēces kļūda, šķiet...Es raudu pat par to, kas nav saistīts ar mani, par vispārīgām lietām...Raudu par slimiem bērniem, raudu par to, ka zinu neesmu vienīgā, ar tādu dzīvi, raudu par cilvēku cietsirdību.Nežēlīgi sāp, kad redzu, ka mazi bērni, neko nespēdami iebilst, bezpalīdzīgi, ar skumjām actiņām, tiek ar varu "iestumti" šajā mēslu bedrē, ko daudzi vēl sauc par dzīvi.

Laikam jau man tas sāp tāpēc, ka pašai nav bijusi normāla bērnība.Un vēljoprojām nav[man ir 12 g....Nav izcili daudz,ne?...].Esmu sīka, neko nesaprotu...Stulba, vienvārdsakot.Apriebies, ka vislaik aizsvilstos par sīkumiem, ko pat nebūtu vērts pieminēt un, kad tas viss sakrājās, tiek izkliegts, vai kā savādāk izpausts, uz cilvēkiem, kurus mīlu vairāk par visu.Es pat vairs nesapņoju...Vēl nesen, katru mīļu brīdi sapņoju par neiespējamo, par to, kā varēja būt un par to, kas nekad nebūs...Laikam nepārtraukti viļoties pati sevī esmu "nogalinājusi"vēlmi sapņot, iztēloties.Pat cerēt.Gribās kautko darīt, lai visu aizmirstu, bet nav spēka...

Labi, izklausās tā stulbi, drīzāk zinu, ka neizdosies, un kritīšu vēl dziļāķ bezdibenī.Man pat negribās mirt.Negribās dzīvot.Negribās smaidīt.Negribās raudāt.Neko.Nu ko, kārtējā pesimistiski depresīvā vēstule, kārtējā sīkā, egoistiskā meitenīte, un kārtējais lūgums pēc...palīdzības?Laikam jau.

Varbūt jums vēl ir atlicis kāds brīnumlīdzeklis, kas ļauj aizmirst visu?Ja nē, tad, kas cits?...Paldies jau iepriekš. ...Neviens.

Sveikiņi !
Man ir kāda problēma ,ko vēlētos jums izstāstīt.
Tad nu tā.
Pirms pāris dienām ,mana lābākā draudzene , iepazinās ar vienu džeku .
Draudzenei   ir tikai 14.gadi., bet džekam 22 .
Tas taču nav normāli,ka tik liela gadu strapība.
Mana draudzene šim dzekam nav pateikusi savu īsto vecumu,viņa sameloja un pateica  ka viņai ir 16.,tikai tādēļ ,lai paturētu viņu sev.
Es domāju,ka tas nav taisnīgi pret šo puisi, un viņš nav pelnījis šādu atieksmi.
Un starpcitu ,mana draudzene ,esot kopā ar viņu,vēl laiž paralēli ar kādu citu,bet viņš arī to nezin.
Un es nezinu vai man pateikt šim džekam taisnību,kāda patiesībā viņa ir.
Protams tas nebūs jauki no manas puses,bet viņš vismaz uzzinās patiesību.

Man arī pašai  ļoti patīk šis puisis viņš ir ,jauks ,mīļš ,smuks,un ar humora izjūtu, bet es zinu vienīgi to,ka viņš nekad nebūs mans,un tas mani visvairāk sāpina. ;(
Man pašai ir 16,5 gadi.

Kāpēc ir tā,ka meļiem un citiem ne visai labiem cilvēkiem vairāk veicās,nekā tiem kuri ir labi?tas nav pareizi! Tā nevajadzētu būt!
:(

[ ;( vientuļā ;( ]

Sveiki!Es gribētu pastāstīt par savu problēmu, ja to var nosaukt par problēmu!Bet varu pateikt to, ka Man tā ir traģēdija!Interneta iepazinos ar Puisi!Esam satikušies!Un sazvanījušies!Esam viens otram pat teikuši, ka mīlam viens otru!Skaitījāmies, kad esam pāris, bet tad izšķīrāmies!Pamatīgi raudāju, jo jūtu ka viņu patiesi mīlu ar visiem viņA trūkumiem!Izšķīrāmies tādēļ, jo dzīwojam diezgan tālu viens no otra!

Nesen viņš mna atrakstīja vēstuli, ka mums iespējams sanākšot, jo tagat viņš mācīšoties Rīgā! Es dzīwoju Kuldīgā!Tas sanāks jau tuvāk man! Un tagat es vnk nezinu ko domāt! Pēc tās vēstules es biju neizsakāmi laimīga! Viņš piekodināja, lai es pārāk nesaceroties!Vins vēl teica, kad es viņam pietrūkstu!Un man viņš arī-ļoti!Tiešām gribu ar viņu atkal būt kopā!Un Gribu tik ļoti satikt! Un tagat vnk nezinu kur likties un ko domāt! Galvā viena vienīga doma- Viņš! Lūdzu palīdziet man!Jo Man palīdzība tiešām noderētu!

Sveiki...visiem kuriem ir vientuli,skumiigi,daudz probleemas,rakstat man -paliidzeesu.....maricella@inbox.lv man ir 14 gadi

sanny

Kāds pieklauvēja pie manām durvīm un viss sajuka...

Visa mana jūtu mozaīka atkal bija sajaukta mazos, haotiskos gabaliņos...

Viņš...Šis vēstnesis man paziņoja ko tādu...Un tad es beidzot sapratu...

Nekad nelaidīšu Tevi vaļā, citādi pazaudēšu uz visu mūžu...

Tu mana fantāzija, domas un sapņi...Tikai Tu...

Es zinu, tu aizlidosi, kā visi pārējie...Un es ienīdīšu tevi par to, ka sajauci manas domas...

Viens vārds, tikai viens no tevis un sāpes pazudīs...

Tā šķiet man...Varbūt maldos, un mānu sevi, bet tā ir labāk...

Tad nav jāpiedzīvo tās šausmīgās sāpes, kad šautra, naida un dusmu šautra izlaužas caur tavu sirdi...

Un sūrst, tā sūrst tik stipri, ka tikai daži spēj sirdī atstāto caurumu aizlāpīt...

Aizlāpīt ar rūpīgu darbu, cerību un ticību...Laikam...

Neesi tāds kā citi...

Nesāpini mani vēlreiz...to vairs nepārcietīšu...

Man nav vairs spēka ienīst...Nav vairs sirdī vietas dusmām...

Aizlidot ir labi, bet tu neaizbēgsi...Neaizbēgsi no tā visa...

Sapņi pārvētīsies murgos, domas tevi sāpinās un fantāzijas izgaisīs...

Bet atmiņas liks Tev nokrist ceļos un aizmirsties...

Un tas viss tikai baiļu dēļ...Bailēm no vārda "Piedod"...

Vai tiešām ir tik grūti pateikt-"Aizmirsīsim to visu, visas sāpes, aizvainojumu un dienās izlietās asaras..."

Skaitot dienas Tu gaidi kad tas beigsies...

Tu gaidi kad beidzot saņemsi drosmi...kad beidzot tā diena pienāks...

Bet tā nenāk un Tu bezcerīgi gaidi...

Tu nevarēji to pateikt...Bet tagad es to varu...Piedod...

                                                                                         Mazinjaa:DDD

Sveiki. Ilgi domāju vai rakstīt jums,vai nē..nezinu,neuzskatu,ka tas ir tik ļoti nepieciešams,bet tomēr gribējās beidzot uzrakstīt visu,kas uz sirds!

tāpat arī domāju vai rakstīt uz vēstuļu sadaļu vai tomēr uz karsto e-pastu..izdomāju,ka droši vien citiem ir lielākas problēmas un gan jau es pati kkā tikšu galā kā vienmēr esmu to darījusi..

man tikai vnk gribas izteikties un jūsu portāls ir laba vieta,kur to darīt:)
kas tad man uz sirds?

nu kas gan tas varētu būt..manuprāt [un tikai šajā brīdī man tā liekas] milzīga problēmu gūzma,ko nekādīgi nevar pārvarēt un nu ir jjāiet kārties..[labi,labi - sarkasms]

mani nomāc tas pats,kas lielu,domāju,ka tiešām ļoti lielu daļu jauniešu..problēmas ģimenē,ar vecākiem..ar draugiem it kā viss ok,bet tā domāju tikai es..vecāki ir 100% pret maniem draugiem,jo viņi redz novedot mani no pareizā ceļa..jā,kā tad..drīzāk jau es viņus novedu,ne viņi mani!!! bet nē,to jau mani vecāki nevar atzīt..viņiem šķiet,ka [pie visa vainīgi mani draugi..bet nē..man patiešām ir īsti draugi,tādi uz kuriem paļauties,kuri palīdzēs,kad būs vajadzīgs..par to jau esmu pārliecinājusies tās divas reizes,kad tieš''am nebija,kur iet..

jā,no vienas puses jau taisnība vien būs,ka es pati vien esmu pie tā visa vainīga..meloju..nespēju savu dzīvi iedomāties bez meliem..es meloju visiem,par visu,pat par vismazākajiem un nesvarīgākajiem sīkumiem..nezin kapēc..varbūt tiešām vajadzētu iet ārstēties? varbūt aman kkas ar galvu nav kārtībā? varbūt..bet,kas to lai zina..ok,neesmu nekāda pareizā..3 gadus pīpeju..nu jau gadu regulāri dzeru..regulāri tas ir vismaz reizi nedēļā..kad brīvdienas,vai kkas tml tad katru dienu..droši vien esmu atkarīga no alkohola..jo nespēju bez tā..man ir daudz labāk,kad esmu dzērusi,kaut vai tie būtu pāris aliņi..man vnk vajag un viss..neesmu mēģinājusi pārstāt un nemaz negribu,jo man ir labi tāpat..

vecāki domā,ka kko lietoju..nu lab,vienreiz pīpēju zāli,bet tas arī viss..ok,zinu par narkotikām daudz,bet neesmu tik stulba,lai sāktu lietot..ir pietiekami daudz pazīstamo,kas ir sākuši..un nu jau pat negriās viņus vairs pazīt..vecāki man netic..viņi zin,ka bieži meloju..tāpēc gan jau arī netic,ka neko nelietoju..bet es tiešām

neleitoju...kā,lai piedabū,lai notic?jā,zinu jau..japanāk,lai viņi sāk Tev uzticēties..bla bla blāā..nu netaisos es kļūt par pareizo meitiņu,kas vienmēr ievēro viņu nospraustos noteikumus,nāk mājās deviņos un staigā apkārt kleitiņā,baltās zeķbiksēs un divās,kārtīgi sapītās bizītēs..tak nav vairs tādi laiki..un neesmu jau arī nekāds mazais bērns..tūliņ būs 17..lab,es atzīstu to,ka es neesmu pieaugusi..nu bet sorry,tas nenozīmē,ka es nevaru iet uz kkādiem tusiem un,ka man jābūt mājās deviņos..!!! pat 13 gadīgās čiksīties jau staigā uz klubiem..ok,es nedomāju,ka tas ir normāli,nu bet tāpat..es pat negribu iet uz tiem klubiem!!es vnk gribu atpūsties 5dienu, 6dienu vakaros kopā ar draugiem kkur..iedzert,padejot..un ne jau klubos..bet pie kāda dzīvoklī vai kādā pirtī..nu tas tak ir normāli,ne?

Man riebjas,ka mani nekur nelaiž..es ļoti labi saprotu,ka par mani uztraucas,baidās un tāpēc negrib laist..nu bet lieta jau tāda,ka es neklaiņoju kkur pa naktīm..vnk sēžu vienā vietā un tusēju ar draugiem..kā lai viņiem to iestāsta???

Pēc pēdējā man nakts izgājienā mums mājās valda karastāvoklis..liekas,nereāli,ka iestāsies arī miers kkad...man ir noteikts mājas arests līdz skolas beigām..protams,man tika dota izvēle - turpināt mācības un ievērot viņu noteikumus vai arī sakravāt mantiņas un iet,kur vien vēelos...izvēlējos,protams,pirmo iespēju,jo kur gan es bez naudas liktos..lab,sākumā jau atrastu,kur padzīvot..bet,ko tālāk?

Pabeigšu 10.klasi un meklēšu darbu..un tad gan jau mācīšos ar,ja atradīšu tādu darbu,ko var savienot..jo vnk nespēju vairs izturēt to,ka visu laiku sāpinu vecākus..man ir žēl viņu,nu bet es nespēju dzīvot savādāk..man ir nepieciešami tie tusiņi,visa tā dzīve..

Labi,laikam pietiks,jau tā par daudz aizrāvos..
āā..aizmirsu vēl..doma par pašnāvību manā galviņā ir biežs viesis..bet laikam jau neesmu pietiekami stipra,lai tiešām līdz tam nonāktu..bet varbūt vēl kāds piliens un manai glāzei sāks ūdens pār malām tecēt..un tad jau...mjāā....:/
ok,viss..ja izlasījāt,tad leils paldies par to..ja nē,tad nekas..nav jau te nekas tāds,ka būtu obligāti jālasa..
āā un vēl..ja tomēr izlasījāt,tad varbūt ir,kas man sakāms..
ja tā tad rakstiet uz e-pastu egia90@inbox.lv
ok,paldies,atā!:)

Šī laikam būs vienīgā vieta, kur varu izteikties! Man vārda tiešākajā nozīmē nepatīk EMO! Man viņi maisa dzivot, jo bieži draugos.lv ir ieraksti: Es gribu mirt, Man negribas dzīvot utml....Vienmēr, kad ierakstu d-grāmatā, ka viņi nepatīk, uzreiz viņi sāk man piesieties! Man jau tas sāk apnikt... Normāli puiši pagājušajā gadā bija normāli, tagad – emo! Nokrāso matus un nagus melnus un sāk tēlot baigos EMO! Daudzi 13 gadīgi puiši un meitenes iedomājas, ka ir tie debīlie emo! Mani tas vnk TRACINA!!! Es arī esmu emocionāla pēc dabas un es klausos Panic! at the disco, bet tas jau nenozīmē, ka esmu emo! Vnk besī arā tie pokemoni! -Anti-Emo-Girl-

Chaw wisiem!!! Tiko palasīju šeit citu problēmas un vēstules....un sapratu, ka mana dzīve nav tik drūma, kā man liekas:):):)....sapratu cik labi, ka man ir tik forši un mīļi draugi(buchazzzz winjiem:*:*)....nu jaa....un gribētu teikt arī citiem, kuri domā, ka viņiem neveicas utt....tas nav tā wērts......labāk tusē, smaidi un baudi dzīvi :))

P.S. Buchinjas wisiem Valentiindienaa :)**

Lechix

vai es gadījumā jau nejūdzos nost? ee...kā lai iesāk? šodien sāku lasīt visas tās problēmas, kuras šēit ir publicētas.lasīju, lasīju, līdz nolēmu, ka arī pati varētu šo to uzrakstīt, kas uz sirds( citādi,tāda sajūta, ka es nojūgšos=))

tātad tā! kārtējais mīlasstāsts:Dvnk man pirms vel dažām nedēļām nežēlīgi patika viens puisis.mēs ar vīņu bijām ļoti labās attiecībās.viss gāja ideāli.varbūt pati biju vainīga, jo nodomāju, ka kaut kas no tā var sanākt! vienu vakaru neizturēju un uzrakstiju visu, kas bija uz sirds=)bet sanāca tā, ka es paliku zaudētājos1 mūsu attiecības tagad ir mazliet sliktākas, nekā bija, bet es par to nemaz nežēlojos, jo saprotu, ka dzīvē viss mainās!bet tagad...nu jau pēc burtiksi dažām nedēļām manā prātā ir cits!!! patiesībā...citi!skolā staigājuu kā apstulbusi, jo manu prātu ir okupējusī 3 vājā dzimuma pārstāvji!

nu pasakiet man! vai tad tas ir normāli? man jau tagad radās tāda doma, ka es, tādēl, ka esmu viena,jau mēģinu dzīties pakaļ visiem skolas džekiem!

ja kāds šeit saprata, ko es gribēju teikt...tad...cilvēki no malas1 pasakiet, lūzdu, vai es tiešām jūdzos???? :D

Es pati esmu pārcelusies ar mammu uz citu valsti. No sākuma bija ļoti grūti,jo bija jāšķiras ar saviem draugiem un radiniekiem. Kad atbraucu uz šejieni katra diena bija ka nosodījums jo gribājās atpakaļ uz 'mājām'.

Kad es aizbraucu uz Latviju brivdienas peksni viss man likas savadak. Viss bij ļoti svešs. Draugi kurus pazinu kopš bērna kājas, bija attalinājušies, bet tas nav tā ka viņi vairs nebūtu mani draugi. Es vinjus ļoti mīlu un viņi mīl mani, un viņi vienmēr gaidīs mani atpakaļ.

Bet tomēr viss mainījās šajā neilgajā laika posmā kopš mēs bijām šķirti. It kā jau nebija īpaši ilgs laiks pagājis no manas prombūtnes - tikai deviņi mēneši, bet tomer viss mainījās.

Musu ierastās lietas tika nomainītas ar kaut ko pavisam citu, kas man ir pavisam svešs. Kad atgriezos no brivdienam es ilgi domāju par šo situāciju. Man pēkšņi atverās acis un es redzēju ka man ari šeit ir ļoti labi draugi, vienkārši es viņus nenovērtēju pārāk labi jo es nespēju parstāt domāt par Latviju. Un pec ilgām negulētam naktīm, domāšanām es sapratu ka ši valsts ir tikai mans pirmais solis manai nakotnei. Es netaisos palikt šajā valstī mūžīgi, un es nedomāju ka es atgriezīšos uz Latviju.

Es ceļošu tālāk, jo es uzskatu ka dzīve ir īsa un tā ir jāizbauda. Es negribu palaist savā dzīvē kaut ko ļoti svarīgu, man ir vēlme izzināt visu pasauli. Uz pasaules ir tik daudz vietas kuras gaida mani lai es atbrauktu. Es īstenošu savu sapni un es apciemošu visas iespejamās vietas uz šīs pasaules.

Novēlat man veiksmi!

Sveiki! Kāpēc ir jautājumi,kuri netiek publicēti,vai arī tiek un ļoti aizkavējoties.Es uzskatu,ka ir jāskatās pēc jautājuma svarīguma,kad 13-15 gadīgas meitenes raud par skūpstiem un apskāvieniem kā viņām trūkst,vai tas ir normāli?!

Ne protams,kur pasaule griežas,pretīgi ir skatīties kā sīkās staigā,sūcas apkārt,nē tā nav skaudība,vienkārši pēc tam brīnamies kāpēc jaunākā māmiņa Latvijā iet septītajā klasē,ja būtu iespējams,tad esmu pārliecināta,ka ja tas būtu iespējams,tad jau no piektās klasītes būtu bērni,feini,ne?! Tās meitenes tikai nopērt un lai sēž smilšu kastē,kur vecaki skatās.Tas taču nav normāli...

Atvainojos,ka tik skarbi,bet tā taču ir...un esmu parliecinata,ka šis arī netiks publicēts....

Pagājušajā gadā hip hop mākslinieks Andrē a.k.a. Andris Koemecs uzsāka lielu kopprojektu ar "Rīgas Atkarības Profilakses Centru".Tā mērķis bija un ir cīnīties ar narkomānijas problēmu jauniešu vidū caur repa dziesmām.

Pavisam netipiski un kaut kas līdz šim nebijis LV hip hopā,bet toties iespaidīgi.Vienai dziesmai,ko varētu vairāk tā kā saukt par reklāmu tapa arī klips.Pagājušā gada decembra sākumā notika filmēšana.

Montēja un filmēja tāpaša "RAPC" radošā darbnīca.

Mērķis ir šo klipu rādīt skolās un jauniešu portālos,kā arī citos saitos,lai pēc iespējas vairāk piesaistītu jauniešu uzmanību šai visnotaļ lielai un graujošai sabiedrības problēmai.

Galarezultātu varam redzēt šeit  --> http://yy.lv/upload/index.php?ACT=4&f=21505

Sveiki...es gribēju pateikt, ka (manuprāt) vecuma starpībai nav liela nozīme, ja vien pats zin ko vēlas un abiem kopā ir labi!

Piemēram, Man ir 17 gadi,bet manam puisim jau ir 23! Esam kopa jau gadu un abi domājam,ka būsim vēl ilgāk kopā...(bet vēl lieta tāda,ka man vienmēr dod vairāk gadus gan izskatā,gan uzvedībā!) vienu vārdu sakot, galvenais attiecībās ir tas, ka jūs kopā jūtaties labi un ir kopēji draugi,kuri pieņem pusi neskatoties uz vecumu, un draugi, kuri pieņem meiteni... ;)

Vispirms čau!Vēlējos uzrakstīt šo vēstuli tiem cilvēkiem,kuri uzskata,ka dzīve,maigi izsakoties,ir galīgi garām...  

Es uzskatu,ka tā nav.Dzīve ir jāizbauda un jāizmanto visas iespējas,ko tā sniedz.Jūs daudzi klaigājat, ka dzīve sūkā utt.,bet vai jūs paši darat kaut ko lietas labā?Jūs jau dzīvē laikam saskat tikai to negatīvo,bet pozitīvo neredzat.Jā,es atzīstu,ka dzīve reizēm mēdz būt nežēlīga un sāpīga,tā liek mums iziet cauri dažnedažādākajiem pārbaudījumiem,bet tas viss piederas pie lietas, ko sauc par dzīvi!

Mums katram takš ir nācies sastapties ar grūtībām un sāpēm,jūs neesiet vienīgie,kuri reiz ir cietuši un izjutuši sāpes!   Visi cilvēki,manuprāt,ir izgājuši tam cauri,bet diemžēl ne visi spējuši to izturēt...Pašnāvība nav nekāds atrisinājums!Jābūt stipriem un jācenšas dzīvot tālāk, ja ir noticis kaut kas slikts.Paskatieties uz to no gaišās puses,jūs esat piedzimuši,jūs atrodaties šajā pasaulē un jūs dzīvojat,jūs elpojat!Tad izdzīvojiet šo dzīvi!

Ne vienmēr viss notiks pēc jūsu prāta un iegribām,bet tam tā ir jābūt.Saprotiet taču,ka dzīve var būt arī skaista,jāprot tikai saskatīt to skaisto.Nevajag vislaik uz dzīvi skatīties caur melnām brillēm.  

Es jau sen esmu sapratusi,ka dzīve var būt nežēlīga un sāpīga,bet tā var būt arī skaista,viss atkarīgs no tā,caur kādām brillēm uz to skatās.Mēginiet novērtēt to labo,kas jums ir apkārt un padomājiet,ka ir arī cilvēki,kas cieš vairāk kā jūs.Ne visiem ir jumts uz galvas,ne visiem ir ģimene...Priecajieties par to,kas jums ir!  

Man personīgi nepatīk tie,kas vienmēr staigā apkārt uz kladzina,ka dzīve smird utt.Mana dzīve nav tā ideālākā,bet tuvu tam tā ir.Un tas tāpēc,ka es neļaujos kaut kādai depresijai,es neļauju,lai kaut kādi nenozīmīgi atgadījumi man izbojā visu atlikušo dzīvi.Es aizmirstu sāpes,es atstāju tās pagātnē,un ļauju dzīvei ritēt savu ierasto gaitu.Smagāki atgadījumi,kā piemēram tuvu cilvēku nāve,protams atstās rētas sirdī,bet tik un tā jāturpina dzīvot,lai kaut ko sasniegtu un lai vēlāk vecumdienās varētu sacīt,ka esi nodzīvojis pilnvērtīgu un skaistu dzīvi neskatoties ne uz ko...

Ja kāds vēlas kaut ko uzdrukāt privāti - marika616@inbox.lv

Atveriet acis uz dzīvojiet uz pilnu klapi!:)
Melnā meitene_17

Čaviņa visiem! Rakstu jums pirmo reizi. Skatos te tikadaudz satrauku cilvēku par  attiecību lietām utt. Man radās dažas pārdomas par to.

Nu jau kopš trešās klases samīlos visādos puišos, tomēr nekad neviens man netabildēja. Nekad neveicās...Domāju, kas par vainu? It kā smuka, ar galvu uz pleciem, bet kā neveicas ar puišiem! Iepatīkas kāds, mēģinu pievērt uzmanību, tomēr atkal - viss neveiksmīgi. Sāka likties, ka otrā pusīte ir visiem VISIEM! Man teica - gaidi, nāks, kad būs lemts, bet man šie vārdi bija jau apnikuši...Kad nāks? Es negribu gaidīt!!

Un lūk - jau nedēlu satiekos ar satriecošu puisi un mums kopā ir vienkārši labi...

Tātad secinājumui - beidziet stresot! Dzīve tikai sākas, viss vēl priekšā! Pati to izjutu, zinu, ka tas ir ļoti mokoši. Tagad šos vārdus teikšu es pati: nemeklē, pats atnāks!

Turi acis vaļā, apkārt smuku puišu un meiteņu, ka biezs! Tad, kad gaidīsi to vismazāk, pamanīsi cik ļoti tev ar kādu ir labi! Un atcerieties - neviens naw jāmīl tik ļoti, kā pašam sevi!

Lai jums visiem veicas! Gan tiem, kam jau ir otrā pusīte, gan tiem, kas to vēl tikai gaida! ;)

Andra

Priecīgus un Gaišus visiem svētkus!!! :*

 eLLiite;)

Lūdzu jūsu ieteikumus un domas!:)

Esmu augumā īsa.. tikai 1,53 m, man ir 17 gadi!

Gribu zināt vai puišiem patīk īsa auguma meitenes?!:)

Nu bez puišu uzmanības neesmu, bet gribas zināt citu viedokli!

Meitenes, ko puiši visvairāk jūsuprāt vērtē meitenēs?=)

Agrita

sveiki! ienāca prātā doma, ka varētu mēģināt palīdzēt mīlestības vai bēdu pārņemtiem cilvēciņiem.. tāpēc droši sūtat savas vēstulītes.. :)
**manc e-pasts hel.p@inbox.lv

Sweiki! Arī man radās tāda doma atbildēt uz pusaudžu vēstulēm un problēmām...Tāpēc rakstiet, ja jums kaut kas sakrājies uz sirsniņas, mēģināšu palīdzēt...un atbildēšu uz pilnīgi visām vēstulēm...

Rakstiet vēstules uz e-pastu: help002@inbox.lv Gaidīshu...

Sveiki mīļie vienaudži!:)) Ja jums ir kāda bēdīga vai kāda cita problēmiņa kuru negribat publicēt šajā vai kādā citā vietā, varat savas problēmiņas sūtīt uz e – pastu paliidziet@inbox.lv. Es tev atbildēšu 100%. Man patīk cilvēkiem palīdzēt grūtā brīdī.

Nu sveiciens visiem, kas lasa manu vēstuli! Mans mērķis ir izraisīt cilvēkos pārdomas un padomāt par to, ka viss, kas notiek, notiek uz labu. Un tas nav vecmāmiņu teiciens, tas ir pierādīts praksē.

Ir kārtējā vasara. Man tā nav tāda kā parasti, jo šogad pusi no brīvlaika strādāju. Sūdzēties jau nevaru - alga normāla, kolektīvs kolosāls un darba režīms pieņemams. Kad darba laiks pagāja, sākās mana "īstā vasara". Šķita, ka katru dienu kaut kas notiks un viss tikai sāksies. Man bija arī lieliska puišu kompānija, ar kuru kopā izklaidējāmies visu pavasari. Kopā ar viņiem nosvinēju pašu labāko dzimšanas dienu savā mūžā, bija ari citi lieliski pasākumi, arī Jāņi... tomēr notika gluži pretēji. Dzīve bija kā apstājusies. Visas dienas vienādas - pamostos, ieslēdzu datoru, sameklēju ko ēdamu, uzlieku mūziku. Mana puišu kompānija par mani un manu draudzeni nelikās ne zinis. Ignorēja. Par to visai daudz pārdzīvoju. galu galā - tajā kompānijā bija mans visu laiku labākais draugs, kurš parasti zināja visu par manām problēmām un arī centās tās atrisināt. tas pats bija arī par attiecību sarežģījumiem. un tad pēkšņi vairs nekā. nav draugu. Bija tāda kā vasaras depresija, kad saproti, ka draugu, principā, nav... tikai divas labākās draudzenes. Un tā dienu no dienas. Nevarētu teikt, ka tā ir vasaras izklaižu augstākā fāze...

Bet tad man laikam nāca kaut kāda apgaismība. Nosūtīju pieteikumu konkursam "Dziesma manai paaudzei", piedalījos. Nekādas vietas gan nedabūju, bet bija gandarījums par to, ka esmu pirmā, kurai sauc "atkārtot". Tas bija tāds kā pagrieziens visā manā rutīnas māktajā vasarā!

Tālāk jau katru dienu sekoja kaut kas interesants - tad tiekos ar draudzenēm, tad kāda jubileja, tad pie radiem, tad iepirkties tērējot pašas pelnīto algu, tad tikšanās ar klasesbiedriem... Pamazām kaut kā aizpildīju to robu, kuru izrāva mana puišu kompānija. Sāp jau vēl tagad, bet galu galā - šobrīd esmu tikusi pie vairākām draudzenēm, kuras mani balstīja laikā, kad pārdzīvoju kompānijas izjukšanu. Tagad esmu priecīga arī par to, ka tuvojas skola, jo tiekot pie jauniem paziņām, arī plānotājs kļūst krāsaināks un aizpildītāks. arī šodien sēžu lidostā, tikko atgriezos no Vīnes. Rīt jau dodos uz Milānu. Un mans vasaras noslēgums ir ideāls, jo tā beidzas ar apziņu, ka viss vēl tikai sākas. Vēl priekšā daudz jaunu draugu un jautru kompāniju - gan puišu, gan meiteņu. zinu, ka ies vēl labāk nekā brīvlaikā. zinu, ka viss būs kārtībā.

Morāle šim visam varētu būt tāda, ka jāmeklē jauni kontakti. jāiet uz pasākumiem, kaut arī mati ir netīri un darīt neko negribas. Gan jau būs vēl kāds, kuram ir tāpat! Bet katrs jau šo var interpretēt atbilstoši savai situācijai. Galvenais - galvu augšā!

Priecājieties par visu, kas ar jums notiek. Arī par sāpēm. Galu galā - you bleed just to know your'e alive...

Par sevi: man ir 15 gadu. Esmu emocionāla meitene, kurai patīk rakstīt dienasgrāmatu. Varat mani saukt par Blondo Grēku. Domāju, ka šī informācija būs visai noderīga. Ja kāds vēlas ar mani diskutēt plašāk, komentējiet manu stāstu. Apsolu, ka atbildēšu.

Esmu lasījusi daudz un dažādus viedokļus gan no pieredzes, gan tikai domas par "interneta attiecībām". Vieniem tās šķiet normālas,citiem tas liekas nedabiski un nosodāmi. Tā nu izlēmu uzrakstīt savu viedokli par iepazīšanos internetā un tālākajām  attiecībām.

Uzskatu, ka vecumam nav nozīmes, bet gan dzīves pieredzei. No tās tad ar rodas gudrības. Tāpēc neminēšu savu vecumu.
Viss sākās pirms 4-5 gadiem, kad mājas datoram pieslēdza internetu. Pirmo divus mēnešus, katru vakaru notika meiteņu "čatošanas vakari",t.i. katru pēcpusdienu pēc skolas, mēs ar draudzenēm satikāmies pie manis, lai kopīgi pačatotu. Čatojām ar puišiem,protams. Tas bija kā aizraujošs piedzīvojums toreiz. Tā kā mani neinteresēja vienaudži un biju ar dzīves gudrību apveltīta, čatoju ar vcākiem puišiem, vīriešiem.

Pirmo gadu tikai čatoju, biju dažos čata tusiņos, tā kā alkohols mani toreiz neinteresēja,tad arī šie tusiņi mani nesaistīja. Par daudz aizraujošāku nodarbi uzskatīju satikšanos ar cilvēkiem iz čata dzīves, tāpat vien, pa vienam, ne barā un ar alkoholu. Tā nu satikos ar daudz un dažādiem cilvēkiem. Vecuma svārstības bija krasas.Toreiz nemaz neticēju,ka cilvēki pat 30.gados čato.

Čatā biju iekarojusi visu uzmanību un uzticību vairāk kā cilvēks,kas uzklausa citu problēmas. Tā nu gadījās,ka tur pavadīju visu savu brīvo laiku.

Attiecības ar čata puišiem man ir bijušas. Ir sava pieredze un savs viedoklis tajā.

Kad satiku pirmo toreizēju otro pusīti, kā vienmēr likās - nu nekas īpašs,tikai jauns paziņa,draugs. Bet tā iegrozījās,ka satikāmies vēlreiz un vēlreiz.. secinājām,ka viens otram liekamies simpātiski un nolēmām būt kopā. Ilgas gan šīs attiecības nebija - 3 mēneši, pirmā pieredze ar puisi no čata visai sāpīga,jo apzinājos,ka nevaram turpināt savas attiecības - vecuma atšķirības dēļ - 7 gadi. 

Ar to viss nebeidzās. Es turpināju čatot, bet biju piesardzīgāka. Loti reti atbildēju uz privātajiem čatiem,nepazīstamiem cilvēkiem. Nevēlējos vēlreiz iegrābties. Pēc kāda laika atkārtojās vēsture. Pilnīgi identiski viss sākās un beidzās..Vienas attiecības ar puisi no čata toreiz likās kā paradīze, viss bija ideāli, līdz uzradās viņa bijusī meitene un vēl daži cilvēki čatā,kas apgalvoja,ka viņš esot konkrētais maita. Es nezināju kam ticēt. Pašķīrāmies.

Bija laiks,kad nečatoju vispār. Apmēram pusgadu vai vairāk čatā neparādījos vispār. Tracināja tas viss. Tas, ka visi zin par visu. Viens otram pārkopē privātos txt. Ļoti daudz labu draugu un paziņu no čata palika,satikāmies,tusējām.

Ar atgriešanos čatā biju apņemusies,ka nekādu attiecību vairs nebūs. Pietiek. Bet liktenis izrīkojās pa savam - jā,es uzskatu,ka tas bija liktenis.Es čatoju,bet neatbildēju uz privātajiem, jo visi bija vienādi "čau! Kā iet? no kurienes esi? nevēlies iepazīties?". Nomainīju pat nick uz tādu,kuru drīzāk par puišu nick varēja saukt. Bet arī tas nelīdzēja. Itkā biju, itkā nebiju čatā. Kādā vēlā vakarstundā atbildēju uz kādu privāto, kas nesākās tā,kā visi iepriekšējie.Likās,ka runāju ar senu paziņu,kas tik labi mani pazīst. Neapspriedām ne dzīves vietu,ne vecumu..  Un tad pāris nedēļas par viņu netiku neko dzirdējusi, tā arī nezināju ar ko runāju - puisis,patriots - viss, ko zināju.

Pagāja laikam menesis vai div,kad spontāni izl1emām tikties. Toreiz zināju jau vairāk par viņu šo to, bet neko daudz. Bija lieta,kas viņa izskatā mani biedēja, man likās tas nepieņemami..

Puisi nedzīvoja manā pilsētā, bet gan tālu prom no laukiem.
Satikāmies, pavadījām jauku vakaru. Jau tajā vakarā viņš man simpatizēja,bet biju pārliecināta,ka viņu nesatikšu nekad,jo nedzīvojam tak vienā pilsētā. Un liktenis izrādījās gudrāks - uz atvadām puisi mani noskūpstīja. Parasti es to neļāvu.. Būtībā, uzskatu,ka tas ar nospēlēja galveno lomu tam,ka turpinājām tikties.

Drīz būs divi gadi kā esam kopa, par spīti attālumam, kas mūs šķir. Esam laimīgi,ka viss iegrozījās tā. Šoreiz varu apgalvot,ka esmu iemīlējusies un iemīlos ar katru reizi viņā vēl vairāk - ir,IR mans ĪSTAIS vīrietis. Es to jūtu!

Kopš tā laika čatā pavadu maz laika. Šad tad iegriežos, sarunājos un aizeju. Ar jauniem cilvēkiem vēl aizvien tiekos no čata, bet iepriekš paziņojot,ka esmu "aizņemta", ja tiekos ar vīrieškārtas pārstāvjiem.

Ja man jautātu - vai es vēl kādreiz uzsāktu attiecības ar cilvēku no čata, es noteikti par to padomātu, bet uzskatu,ka nekas slikts tajā nav,jo čatā nečato tikai tādi,kas ir dzīves nepieņemti un ar to neapmierināti,ar kādiem kompleksiem un problēmām.

Šis nu ir stāsts par mani un manu pieredzi un attieksmi pret čatu un čata attiecībām.

Lai izdodas arī citiem!

I**nese**

Es uzskatu, ka ir tādi pusaudži, kuri nezina par seksu daudz ko! Jo mūsu sabiedrībā ļoti maz par to runā - ģimenē vispār tādi vārdi un to nozīme neizskan!!! Par seksu vispār nav runu... Laikam jau pasaule seksa nav, jo par to runā ļoti reti... Uzskatu, ka vecākiem būtu jāinformē bērns par tuvības attiecībām un par izsargāšanos. Tad nebūtu 16 gados bērni vai pat 13 gados.... :( Jo lielāko daļu informācijas par seksu bērns uzzina no klases biedriem, no ielas un bieži vien informācija ir nepareiza! Par TO būtu jārunā vairāk, jo šobrīd jaunatnei TAS ir svarīgi... Bet bieži vien, TO darot, viņi nezina, ka ir jāizsargājas! :( Darīsim TO pareizi, izsargāsimies un nebūs pēc tam jānožēlo... Vislabākais -  pataupīsimies un darīsim to, kad būsim gatavi, nevis tāpēc, ka TO dara visi! :)) Lūdzu, komentējiet, ko jūs par to domājat!!! :))

Kaut kur aiz debesīm ir sirds,

Kurai sāp par visiem mums.

Tomēr - vienmēr, kad redzu to, man vienalga,

sīc galvā balss smalka - vienalga,

jo tu neesi man.

Kaut aiz durvīm stāv kāds,

Kuru negribas sagaidīt.

Tomēr - vienmēr, kad redzu to, man vienalga,

 sīc galvā balss smalka - vienalga,

jo tu neesi man.

Piedziedājums.

Un uz priekšu - vēl, vēl - tu nevari raudāt,

pasaule tev to liedz.

Un bez apstājas - vēl, vēl - tu nevari klusēt,

visi tavu mēli valda.

Un grūst kāds nams - vēl, vēl - tu nevari aizmirst,

cik daudz ir maldu.

Un bez tevis -vēl, vēl- negribas iztikt,

vairs man...

Paņem rokas savas,

Liec lietā galvu,

Un tu varēsi bez dzīves dzīvot,

Bez acīm redzēt,

Bez vārdiem pateikt,

Jo tev pietiks vien ar darbu savu...

Piedziedājums.

Un uz priekšu - vēl, vēl - tu nevari raudāt,

pasaule tev to liedz.

Un bez apstājas - vēl, vēl - tu nevari klusēt,

visi tavu mēli valda.

Un grūst kāds nams - vēl, vēl - tu nevari aizmirst,

cik daudz ir maldu.

Un bez tevis - vēl, vēl - negribas iztikt,

vairs man...

MADARA

Kāds pieklauvēja pie manām durvīm un viss sajuka...
Visa mana jūtu mozaīka atkal bija sajaukta mazos, haotiskos gabaliņos...
Viņš...Šis vēstnesis man paziņoja ko tādu...Un tad es beidzot sapratu...
Nekad nelaidīšu Tevi vaļā, citādi pazaudēšu uz visu mūžu...
Tu, mana fantāzija, domas un sapņi...Tikai Tu...
Es zinu, Tu aizlidosi, kā visi pārējie...Un es ienīdīšu Tevi par to, ka sajauci manas domas...
Viens vārds, tikai viens no tevis un sāpes pazudīs...Tā šķiet man...
Varbūt maldos un mānu sevi, bet tā ir labāk...
Tad nav jāpiedzīvo tās šausmīgās sāpes kad šautra, naida un dusmu šautra izlaužas caur tavu sirdi...
Un sūrst, tā sūrst tik stipri, ka tikai daži spēj sirdī atstāto caurumu aizlāpīt...
Aizlāpīt ar rūpīgu darbu, cerību un ticību...Laikam...
Neesi tāds kā citi...Nesāpini mani vēlreiz...To vairs nepārcietīšu...
Man nav vairs spēka ienīst...Nav vairs sirdī vietas dusmām...
Aizlidot ir labi, bet Tu neaizbēgsi...Neaizbēgsi no tā visa...
Sapņi pārvērtīsies murgos, domas tevi sāpinās un fantāzijas izgaisīs...
Bet atmiņas liks Tev nokrist ceļos un aizmirsties...
Un tas viss tikai baiļu dēļ...Bailēm no vārda "Piedod"...
Vai tiešām ir tik grūti pateikt-"Aizmirsīsim to visu, visas sāpes, aizvainojumu un dienās izlietās asaras..."
Skaitot dienas Tu gaidi kad tas beigsies...Tu gaidi kad beidzot saņemsi drosmi...
Kad beidzot tā diena pienāks...Bet tā nenāk un Tu bezcerīgi gaidi...
Tu nevarēji to pateikt...Bet tagad es to varu...Piedod...

                                                                       Mazinjaa:]]]]]]

Nju, ir tā:]]] Es tikai gribēju pateikt, ka man ļoti patīk jauniešu portāls... Tas tiešām ir ļoti interesants, un tajā var atrast atbildes uz dažādiem jautājumiem...Vēl man ļoti patīk tas, ka šajā portālā var parādīt savu radošo un māksliniecisko pusi:]]
Šajā portālā tu vari izcelties un parādīt sevi:DDD Man šķiet, ka ir tiešām jauki, ka ir šāds portāls... Nu, jā:)))
Āaaa:]]]] Un vēl es gribēju pateikt, ka visas vēstules, kas nāk no šī e- pasta un tās kuras, jūs gribat publicēt, ir rakstījis cilvēks ar niku MAZIŅĀ:]]]]]


                                                               Maziņā:]]]]]

Kārtējais lil-kedas dzejoliiC...ievērtējiet šito...manuprāt, ir ok..:))*

Kad jūties viens...

Bij` dienas kad nebij spēka

Bij` dienas kad jutos lēta

Šķiet ka visi pamet un tu jūties viens

Un tu nejūti cik vērts ir apskāviens.

Neviens neliekas ne ziņas

No tevis - ne miņas

Tu jūties tik klusa

Tik niecīga kā blusa.

Tu jūties kā neglītais pīlēns

Kas it nemaz netiek mīlēts

Bet īstenībā viss ir otrādi

Bezjēdzīgi sevi nolādi.

Tā vien liekas, ka nemīli sevi

Citiem sevi nodevi

Tu biji skaista kā zvaigzne debesīs

Kas vakaros mīļus vārdus nesīs.

Man pietrūkst tās dvēseles vecās

Jaunā visulaik` lecās

Nāc atpakalj dvēselīt mana!

Tevi mīlēšu cik ven gana!

Nu jau ir labāk

Un savādāk

Prieks sejā, prieks acīs

Jūties tik pamanīts.

Lūk kā vajag dzīvot,

Lūk - sevi mīlot...

Kā mazs puteklītis es sēžu uz tava pleca,

Un lēnām kļūstu kā lielā pasaule liela veca.

Par katru sīku kļūdiņu tu mani atraidi,

Un tik smej par mani un nekrietni baidi.

Sincha

Tā pirmatnība skarbā,
Manu sirdi apstādina,
Šis bezgalīgais tukšums

Un smaids, kas rada skumjas.

Viņa visam pāri stāvošā,
Tik valdonīga, skarba,
Un tomēr skumju pilna,
Nogurusi un vientuļa.

Tā pirmatnība skarbā,
Skumjā un bezjūtīgā,
Manu miesu, manu garu,
Visu mani nobeigusi...

Sincha

Mazs ķeburs manā burtnīcā,

Tik jocīgs un savāds tas.

Un tad es jaunas līnijas

Tam velku arvien klāt.

Zīmējums man iznācis,

Nu sāku domāt, kas tas ir.

Viens domā, ka tas gliemezis,

Bet cits, ka saules stariņš tas.

Sincha

Es ļoti izbrīnījos par kuukas rakstīto:  "Es ar esmu tā blondīnīte ar zilām actiņām, taču es ar neko sliktu nesaku par gotu stilu... Taču ir tādi cilvēciņi, kuri speciāli grib līdzināties gotiem utml... Diemžēl viena no manām draudzenēm tāda it kā ir... un viņa ir ļoti mainījusies... Viņa vairs nav tā dzīvespriecīgā un jautrā meitene, tagad viņa ir melna, skaļa, tāda dusmīga uz visu pasauli...Nju, vispār tāda jocīga... Es nedomāju, ka cilvēkam vajag speciāli līdzināties šim stilam..."

Un tagad es aizstāvēšu sevi... Teikšu, ka neesmu nekāda blondīne... Savā ziņā esmu kā gots... Bet, ja kuukas draudzene ir kļuvusi "nju, vispār tāda jocīga", tas nenozīmē, ka tādi ir visi goti vai emo pārstāvji... Vai arī metālisti... Kā nu kurš. Mani tas pat netieši aizvaino, jo ir daudzi, kuri izliekas par tiem, kas nav... Tikai seko līdzi stilam... Bet katram tas ir savs... Man riebjas arī, ka cilvēki domā: ja es tagad uzvikšu melnas drēbes, sakrāsošos, tad nu es tagad būšu gots, metālists vai kas tamlīdzīgs... Tā tas nebūs, jo gots var būt tikai tas, kurš ir ar savu pārliecību, ar savu ticību... Varbūt es neskaidri izsakos, bet es tikai saku - takš neizliecieties par to, kas neesat! Jo tas izskatās stulbi...

Kirley
kirley@eriga.lv

Šo vēstuli sūtu tāpēc, ka mūsdienās jauniešiem ir daudz problēmu ar mīlestību. Rodas jautājumi par to, un es ceru, ka šis raksts palīdzēs daudziem. To sarakstīju es pati, un man tas noderēja, tāpēc ceru, ka noderēs arī tiem, kas apmeklē šo portālu! Līga Kalniņa

Sajūta, ko neaprakstīt ar vārdiem

Kas ir mīlestība – uz šo jautājumu nemaz nevar atbildēt ar vārdiem. Tā ir īpaša sajūta, kas mums ir pret otru cilvēku. Daudzi nemaz šī vārda jēgā neiedziļinās, viņi uzskata, ka mīlestība ir vārdos aprakstāma – tā ir kaisle, patika pret otru cilvēku. Bet tā nav: mīlestība ir īpašas jūtas, ko mēs izjūtam, kad mums kāds ļoti patīk.

Īstā mīlestība - tikai viena

Īstā mīlestība dzīvē ir tikai viena. Katram tā atnāk citā laikā. Citam ātrāk, citam – vēlāk. Ir arī tādi gadījumi, kad mēs izjūtam neīstu mīlestību. Tā ir tikai pieķeršanās, ko mūsdienās var ļoti bieži novērot jauniešu vidū. Skolas laikā tas bieži ir novērojams vecumā no 6. – 8. klasei. Pēc 8. klases vairāk vai mazāk sāk attīstīties sapratne par to, kas tad īsti ir mīlestība.

Pieķeršanās pazūd ātri

Protams, ir arī gadījumi, kad pirmā mīlestība atnāk arī 8. klasē un noturas visu mūžu. Taču šī pieķeršanās, kas mūsdienās ir tik bieži sastopama, tikpat ātri arī pazūd. Vienu brīdi man var patikt tāda stila cilvēki, bet jau nākamajā – cita tipa cilvēki. Tieši šī iemesla dēļ daudzas meitenes, kuras ir atraidījuši zēni, krīt panikā un domā, ka nekad dzīvē neatradīs savu īsto un vienīgo. Taču ar laiku jūsu izredzētais princis baltā zirgā atjās un nepametīs jūs!

Ieklausies savā zemapziņā

Bieži vien mēs jūtam, kurš mums ir īstais, un to mums pasaka mūsu zemapziņa. Sastopoties ar šo cilvēku, mums rodas jautājums, vai tas ir īstais? Pirms liktenīgā mums var būt ir bijuši daudzi, un tomēr pret tiem nav izjustas tādas jūtas, kuras pateiktu: "Jā, tas ir mans īstais un vienīgais, ar kuru man ir lems dzīvot kopīgi, mūžīgi mūžos, Āmen!" Taču pirms mēs uzsākam īstās attiecības, vai tās būtu pirmās jūsu dzīve, vai jau desmitās, mums jāizvērtē cilvēka iekšējā būtība! Kā teikts latviešu sakāmvārdā – neskati vīru no cepures! Tas nozīmē to, ka cilvēks var būt izskatīgs, labi materiāli nodrošināts ar labu darbu un kopts, bet ne vienmēr tieši šādi cilvēki mēdz būt ģimenes cilvēki. Varbūt pirmajā vietā viņam būs darbs, nauda un tikai pēc tam ģimene, bērni un sieva. Protams, tas tā ir ne vienmēr.

Neuzķerties uz aklo mīlu

Pastāv arī tāda aklā mīla. Pirmo reizi, kad tu ieraugi it kā savu otru pusīti, tev liekas, ka tu viņu mīli, un varbūt tā patiešām ir. Arī otra pusīte tev izrādīs mīlestību un lutinās tevi ar visu, ko vien tava sirds kāros. Tomēr neuzķeries uz to. Ies gadi un, iespējams, jūs dzīvosiet kopā tik un tā, taču ar laiku atklāsies, ka viņš tevi nemaz nemīl, tikai izliekas. Tādā veidā tu lieki izšķērdēsi savu dārgo laiku un enerģiju tā vietā, lai tiešām būtu kopā ar kādu, kas tevi mīl no visas sirds...

Pazīstu vairākus cilvēkus, kuriem ir tieši tāds liktenis. Jaunības gados šī sieviete sastapa vīrieti, kurš ārēji viņai patika. Sākumā viss bija labi, bet tad viņu kopdzīvē iestājās lūzuma punkts, kad atklājās, ka šis vīrietis nav nemaz tik ideāls, kā viņš sevi sākumā parādīja. Izrādījās, ka viņš ir hronisks alkoholiķis, kurš savu problēmu pirmos kopdzīves gadus pienācīgi slēpa. Un vēl šodien viņi dzīvo kopā, tiesa gan, viņi nav oficiāli laulāti. Tomēr arī šodien šī sieviete saskaras ar problēmām viņu kopdzīvē. Vēl jo projām viņas dzīvesbiedrs dzer, un pats to nemaz nevēlas atmest. Ir doti daudzi solījumi pielikt punktu alkoholismam, tomēr tas nav piepildījies. Līdz ar to cieš visa ģimene.

Šāda mīlestība ir ļoti mokoša, it īpaši tad, ja otrs cilvēks neizrāda nekādu interesi par ģimeni un domā tikai par to, lai pašam būtu labi. Un, lai arī jums neveidotos šādas attiecības, iesaku laikus apdomāties un pieņemt pareizos lēmumus attiecībā uz turpmāko kopdzīvi it kā ar savu izredzēto.

Tāpēc, mīļās meitenes, pirms jūs skrienat pretī pirmajam puisim, kas jums pagadīsies ceļā, teikdamas – es tevi mīlu – padomājiet, vai tas tiešām tā ir, vai jūsos ir šī sajūta, ka tas ir jūsu princis baltā zirgā! Ja laicīgi par to nedomāsiet, tas var beigties diezgan sāpīgi.

Klausi sirdsbalsij!

Īstai mīlestībai šķēršļu nav, tā atnāk pati no sevis – negaidīti, nejauši. To ir jāmāk tikai saskatīt un sajust, un atšķirt no neīstas mīlestības – no aizraušanās. Tātad īsta mīlestība pastāv tikai tad, ja mēs pret otru cilvēku izjūtam īpašas jūtas un cieņu, vajadzību pēc viņa. Un pirms jūs metaties mīlestības apskāvienos, izvērtējiet, noskaidrojiet, seciniet, vai tā tiešām ir mīlestība, ko jūtat, vai jūs vēlaties būt kopā mūžīgi, vai būsiet uzticīgi viens otram, vai spēsiet radīt saviem bērniem vidi, kurā viņi justos laimīgi, utt.. Ja visas atbildes ir pozitīvas, tad jūs esat gatavi lielajam dzīves piedzīvojumam. Klausiet savai sirds balsij, paļaujieties uz to. Tā nekļūdās jo sirds zina, ko dara.

Nu, tas tāds dzejolīts! Mans pirmais sakarīgais! Lūdzu, nokomentējiet šito, gribētos zināt, kāds ir tas dzejolīts!:))

Pirmais skūpsts...

Es satiku tevi tādā vietā

Kur citiem nebūtu lemts tikties,

Mēs stāvējām saules rietā

Kur mīlas ziedi ap kājām mēdza vīties.

Tā bij' vieta , kur saule ir ik dienu,

Tā bij' vieta, kur draugu var rast tik vienu,

Tā bij' vieta, kas skūpstiem ir piln,

Tā bij' vieta , kas mīksta kā vilna.

Mēs acīs ilgi lūkojāmies

Tu ilgi kaut ko apdomājies,

Kad pēkšņi soli paspēri

Un man sirdi atvēri.

Bij' klusums tik  ļoti kluss,

Ka dzirdējām viens otra sirdspukstus

Kad pēkšņi mūsu lūpas saskārās

Un ķermeņi tuvu piekļāvās.

Mēs ilgi, jo ilgi tā palikām,

Jo nespējām darīt savādāk

Sapratām cik skaists ir tas

Tas mirklis,atmiņas...

lil'keda

Sveiks!!!
Mani ļoti iepriecināja šis portāls. Tas ir atbilstoši tīņu vecumam - smuki :) 

Laura E.
  

Heh... Esmu metāliste/gote!!! Ļoti daudzi cilvēki domā, ka metālisti/goti ir ļauni, ka viņi uzskata: dzīve ir tikai un vienīgas ciešanas. Jā, ir tādi, kas tā domā, bet ne es. 93% no maniem draugiem uzskata, ka dzīve ir dāvana – es uzskatu tāpat! Cilvēki domā, ka mēs esam pagāni tikai tāpēc, ka ģērbjamies savādāk, klausāmies savādāku mūziku utt. Man reiz viena laba draudzene teica: "Līdz šim es domāju, ka goti/metālisti ir ļauni, skarbi utt. Mēs ar saviem draugiem jūs uzskatījām par dīvaiņiem, par cilvēkiem, kas nesaprot dzīves patieso jēgu. Un tad es iepazinos ar tevi! Tagad es sāku prātot: kāpēc es agrāk tā domāju par jums. Tu pierādīji pilnīgi pretējo – goti/metālisti ir tik forši cilvēciņi. Tik saprotoši, un tieši jūs zināt patieso dzīves jēgu. Un es vienmēr brīnos –kā jums nav bail būt atšķirīgiem?! Tavi draugi arī ir nereāli jauki cilvēki!!!" Pēc tā, ko viņa man pateica, mani pārņēma tāds siltums! Un es skaļi iesaucos: "Beidzot kāds to saprot!" 
Vēlos nopublicēt dzejoli, ko pati sacerēju. Šis dzejolis ir veltīts cilvēkam, kurš mani sāpināja.

NAV VAIRS NEKĀ

Nav...
Nav vairs nekā,
Nekā no tā, kas reiz bij'
Nav domu, nav sapņu, nav dvēseles
Nav vairs nekā.
Nav vairs tā, kas reiz bij'
Nav vairs tā, ko tik ļoti gribu atpakaļ.
Nav...
Nav vairs nekā
Nekā no tā, kas reiz bij'
Nav vairs šī laimīgā acu skata
Nav.
Nav vairs šī smaida,
Kas mani tik laimīgu darija.
Vēl tikai atmiņas,
Atmiņas kas izzūd...
Nav...
Nav vairs ne spēka, ne vēlēšanās.
Nav vairs nekā
Nekā no tā, ko pasaule reiz redzēja,
No tā, ko pasaule mīlēja,
No tā, ko pasaule dzirdēja.
Nav.
Nav vairs nekā,
Nekā no ši pasaules agrākā skaistuma
Nav vairs to iedomu, kam reiz ticēju.
Ticu tam, ko redzu,
Vairs nav šo skaisto iedomu.
Nav vairs nekā.
Nav.
Un ja tomēr atkal viss būs,
Tad ne tā, kā agrāk.
Nav vairs nekā.
Nav. 

P.S. tas nenozīme, ka es domāju, ka pasule ir ļoti drūma. Dzīve ir dāvana!

Pazemošana skolā!!!  Skola. Mana skola. Klasesbiedri. Skolotājs. Mana audzinātāja. Mana klase… Katram pieaugušajam, skolēnam, bērnam šie vārdi un vārdu savienojumi izraisa citādas izjūtas, jo katram ir citāda pieredze. Un tomēr – patīk mums tas vai nepatīk, neskatoties uz pazemojumiem, asajām frāzēm un izteicieniem, mums ir jāapmeklē skola, lai turpmākajā dzīvē varētu kaut ko sasniegt. Bērnam, šajā gadījumā – skolēnam, nav nekādu tiesību pazemot citus sev blakus esošos bērnus, skolēnus. Pirms teikt kādu asu frāzi, ir kārtīgi jāapdomājas, vai tā cilvēka, kuru tu apcel, dzīvē nepaliks kāda trauma. Un nevienu neinteresē, kā jūtas šis NABAGA atstumtais cilvēks. Jums tas ir pilnīgi vienalga! Varbūt jūsu prātos tagad ir ienākusi tāda doma, ka katram ir jāmācās izdzīvot, kā viņš prot. Bet tagad nolieciet sevi šī cilvēka vietā! Vai tas jums liekas patīkami? Nu, protams, nē! PIRMS DARIET VAI SAKIET – PADOMĀJIET!!!

Akcijas "Mana zāle – kur gribu, tur sēžu" rīkotāji, kas sevi dēvē par bossIKiem, 29. septembrī, izies Rīgas ielās, mēģinot lauzt viedokli, ka uzturēšanās pilsētas apstādījumu zālienus pielīdzināma to piemēslošanai. 

"Jaunieši, kas šo ceturtdien no plkst. 14 līdz 17 solījuši iziet ielās, tērpušies krekliņos ar uzrakstiem "Dodiet mums zāli", "Mana zāle - kur gribu, tur sēžu", lai pievērstu sabiedrības uzmanību un mēģinātu panākt, lai pilsētas tēvi atļauj saulaino laiku pavadīt, sēžot Rīgas centra zālienos, lauž izskanējušo viedokli, ka uzturēšanās parku zālienos nozīmē desiņu cepšanu, alus dzeršanu un mēslošanu.

BossIKi pauž, ka šī akcija ir jāskata pēc būtības, izvairoties no galējībām. Katrs to vērtē pēc sava uzvedības kultūras līmeņa. Tā jau ir to cilvēku problēma, kas nespēj nodalīt atpūtu no mēslošanas.

Jaunieši piebilst, ka visur Eiropā ir atļauts atrasties centra zālienos un, esot ES dalībvalstij, nevajadzētu izcelties ar nevajadzīgiem aizliegumiem, bet jāaktivizē drošības instances, jo iebildums, ka zālienos atpūšas bezpajumtnieki, neiztur kritiku. Novērst dzeršanu, dzīvesvietas izveidošanu apstādījumos un citas nekārtības ir tiesībsargājošo institūciju uzdevums un katra cilvēka individuālā sirdsapziņa,"  tā savā vēstulē raksta akcijas rīkotāji – Ivo Švāģeris un Andis Rudzišs.

Rīgas pilsētas sabiedriskās kārtības noteikumos teikts: "Parkos, skvēros un apstādījumos, kuri uzskatāmi par daiļdārziem un ir kultūrvēsturiski pieminekļi (Esplanāde, kanālmalas apstādījumi, Prezidenta pils skvērs, Kronvalda parks, Vērmanes dārzs), un kuros ir pašvaldības izvietotas aizlieguma un ierobežojuma zīmes, aizliegts atrasties zālienos."

Kādas ir tavas domas par šo ieceri? 

Vai kāds uz šīs pasaules nevarētu pateikt, kur es varētu iet savā dzīves karagājienā?! Kur es beidzot varētu kaut ko iesākt ar savām neattīstītajām spējām?! Es vēlos veidot savu dzīves ceļu, bet priekšā ir vieni vienīgi šķēršļi! Teorētiski – viss ir iespējams, praktiski – nē! Man ir daudz atklātu un neatklātu talantu, bet kur lai tos lieku, ja nav iespēju! Tie, kuri grib izvēlēties citu virzienu, kuri savādāk domā – tos uzskata par nenormāliem vai tādiem, kas "pārlieku no sevis nez ko iedomājas!" Es vēl esot tikai nepieredzējis cilvēks, par jaunu, utt. Man ir daudz lielāks saprāts nekā "standarta pusaudžiem". Man nekur nav atbalsta, kaut meklējusi esmu, visi par mani smejas, vai vienkārši aprunā, bet tā jau ir, cilvēki ienīst to, kas ir atšķirīgs un viņiem nesaprotams. Manis vienkārši nav, vai esmu citā dimensijā. Kur es varu izrauties?! Kur mācīties?! Kur meklēt atbalstu?! Un tas tiešām ir karagājiens, esmu pārliecināta, ka tajā uzvarēšu, neskatoties ne uz ko! Sparklinglips@inbox.lv

Mēs esam radīti viens otram,

Es to sapratu jau tad, kad ieraudzīju tevi pirmo reizi,

Mēs esam tik tuvu viens otram un reizē tik tālu,

Es nezinu, ko man darīt.

Izkliegt, ka mīlu tevi,

Vai paklusēt un ļaut, lai mīlestība izrauj manu nejūtīgo sirdi?

Palīdzi man aizmirsties, piedzerties, nodzerties,

Kas tad es būšu kļuvusi?

Nejūtīgs cilvēks ar samaitātu dvēseli?

Jā, jo tieši tāds esi arī tu...

Labāk es paklusēšu un ļaušu tev sabojāt manu dzīvi ar mīlestības ciešanām.

Netērēšu laiku gariem ievadiem un jautāšu uzreiz: vai ir iespējams, ka šajā lapā izveido speciālu sadaļu dzejoļiem? Tāpat kā "Vēstules", "karstais e-pasts", u.c. Jo dzejoļi ir daudzi un labi...Jauniešiem tā tiešām ir iespēja parādīt citiem savus darbus...Un nav labi, ja dzejoļus jauc kopā ar vēstulēm, manuprāt.. Lai jums saule :)

_enigma_

Atbild portāla redaktore Kristīna: "Jā, ideja tiešām laba. Es gan neteiktu, ka dzejoļu jau ir ļoti daudz, tomēr kļūst arvien vairāk un arvien labāki! Par šādu sadaļu noteikti padomāsim, izdarot kārtējos uzlabojumus portālā. Reāli tas varētu būt uz rudens pusi. Galvenais - lai ir iedvesma rakstīt un veidot citus mākslas darbus! =)"

Vispār jau man liekas, ka visi cilvēki ir individuāli, katram jābūt
tādam, kāds viņš patiesībā ir. Es pati neesmu melna, bet zinu, ka
tieši melnie ir ļoti labi cilvēki. Interesanti, ar savu domāšanu,
stilu. Tādi reālisti. Protams, mani būtu grūti iedomāties vienā
kompānijā ar gotiem utt, esmu tāda blondīne, ar zilām ačelēm... Bet
tā jau tas ir :) Dažreiz arī mani, tādu "normālu", kaitina tās
"modeles" vai Bārbijas, kā bij teikts.

Es jutu tevi,
Es jutu - tev ir grūti!
Tavas sāpes -  slēptas, neatklātas
Smeldz manu sirdi.
Tās laužas, bet neizlaužas.
Tām pietrūkst spēka,
Tāpat kā tev.
Es to jūtu...
Tur, kur divi kādreiz dalās uz pusēm,
Tu tikai sāpēs klusē...
Tici savam sapnim,
Aizlidos vārdi,
Sirds izdarīs savu.

Black_angel_elle

Kāds gan tu esi maita,

jo tu spēj domāt tikai par sevi un ne par vienu citu...

Kāds gan tu esi maita,

jo tu spēj domāt vienu, bet teikt pavisam ko citu...

Kāds gan tu esi maita,

jo tu nedzīvo īstu dzīvi, bet gan izlikšanos...

Kāds gan tu esi maita,

jo tu spēj likt man domāt, ka man tavā dzīve būs vieta...

Kāds gan tu esi maita,

jo bez tevis es nevaru dzīvot...

Kāds gan tu esi maita,

jo bez tevis es nerodu vietu savā dzīvē...

Kāds gan tu esi maita...

JO ES TEVI MĪLU...

Atkal esmu viena.

Un tikai Tevis dēļ.

Tu esi tik tuvu,

Bet tomēr tālu…

Es skumstu pēc Tevis,

Lai gan Tu mani ignorē.

Nejūti? Man sāp!

Kā lai pievēršu Tavu uzmanību?

Man kliegt, spiegt, vai?

Varbūt tikai ar asarām

Acīs lūkoties uz Tevi?

it kā rīts..

es un viņa sēžam uz balkona..

neliels vējš, brīžiem paliek vēsi, viņa piekļaujas man..

maigi un silti..

cigarešu dūmi izgaist rīta miglainajā gaisā..

saule vēl spīd kaut kur zemu aiz māju jumtiem..

kaut kur tālu skan sētnieka slotas radītie švīksti..

pilsēta mostas..

prāts vēl nav pamodies, kaut gan apsver jaunās dienas iespējas un nemanot pievēršas jaunās dienas darbiem..

mēs klusējot dzeram rīta kafiju..

tā smaržo stipri..

nenozīmīgās sarunas par cigarešu markām:)

vai par kaut ko tikpat mazsvarīgu un nenozīmīgu..

mēs saprotamies bez vārdiem, mums kopā nekas cits vairs neeksistē..

mums ir labi tāpat, kaut nedaudz salst..

es zinu, ka tā nebūs mūžīgi..

tāpat kā cigarete lēnām izdziest, izkūp..

putni uz pilsētas fona izskatās tik mierīgi..

kaut kas liek atgriezties realitātē..

varbūt tie ir pilsētas trokšņi..

varbūt tās ir attālās radio skaņas..

kāpēc tu klusē..?

varbūt klusums izsaka daudz vairāk..

kaut gan ne vienmēr..

cigarete pēc cigaretes..

varbūt tas nav labi..

liekas, ka pazīstu tevi visu savu apzinīgo mūžu..

vai tad nee..?

laiks skrien neatskatoties..

liekas, mēs te varētu sēdēt mūžīgi..

kāpēc ne..?

ja mūs nekas netraucētu..

ejam, ieiešu iekšā, man kļūst vēsi..

nenodzēstās cigaretes dūmi izkūp rīta miglā..

...

Rusty..

Labdien! Man ļoti iepatikās jūsu fitnesa treniņi, arī vingrinājumi atpūtai no datora:) Es ieteiktu jums izveidot pāris vingrinājumus mugurai, jo, manuprāt ļoti daudziem jauniešiem ir problēmas ar stāju, diemžēl arī man. Marija(16) mari_myshka@yahoo.com

Paldies par ieteikumu! Noteikti ņemsim vērā!

Es ļoti vēlētos uztaisīt internetā savu web lapu ar fanu klubu

par māsām Olsenām vai Parisu Hiltoni. Kā lai es to izdaru? Paris

Atbild Jānis (J. Poruka vidusskola): "Tas ir samērā vienkārši. Sākumā, piemēram, jāieiet lapā http://www.freewebs.com. Lapas vidū būs uzraksts: "Sign Me Up" - uz tā ar drošu roku jāuzklikšķina. Pēc tam ir jāaizpilda visas tukšās ailes un jāpiereģistrējas...Un tad jau var sākt taisīt savu lapu... ;P Starp citu, ja lapa būs labi sanākusi, to var arī aktivizēt un palaist tīklā kā personīgo mājas lapu. Par šādas lapas uzturēšanu gan jāmaksā katru gadu noteikta summa. Toties par lapas izveidošanu un turēšanu "freewebs" vidē jāmaksā nav. Ja vēlies sīkākus paskaidrojumus, raksti man uz garigislims@banda.lv!"  

Kā atrast īstu zēnu, kurš ar mani draudzētos? 

Sveiki! Kā varētu pievienot jūsu mūzikas listei vēl kādu latviešu grupu, kurai ir studijas ieraksts? 

Atbild portāla redaktore Kristīna: "Sūti visu par šo grupu – info, dziesmas ierakstu vai bildes – uz e-pasta adresi vestules@riga.lv! Ar prieku pievienosim!"

Sveiceklis visiem!. :)
Gribēju lūgt lapas apmeklētājus izteikt savas domas par to, cik liela nozīme šobrīd cilvēka dzīvē ir alkoholam, narkotikām... Vai tie spēj dziedināt cilvēka sāpes? Kad radība tos sāk lietot, kādu laiku ir labi... Gribu jautāt, kur būtu tā robeža, kad sāk lietot? Vai lai izceltos? Vai lai nogalinātu sevi? Vai.. aiz tīras ziņkārības?

_enigma_

Vai Jums patīk jaunais realitātes šovs "Bagātnieces laukos"? Man tas liekas cool!

Ir pienācis pēdējais brīdis, lai pirmo vasaras sauli, kas aicina doties uz pludmali, Tu sagaidītu ar skaistu un atlētisku augumu. Vai esi pilnībā apmierināts/a ar savu izskatu? Ja nē, šī iespēja ir domāta tieši Tev. Daži Tavi draugi, klases biedri un paziņas apmeklē sporta nodarbības, piemēram, basketbolu, futbolu, hokeju, aerobiku vai dejas. Ja Tevi  šie piedāvājumi neinteresē vai arī līdzšinējie treniņi neapmierina un nesniedz vēlamo rezultātu, pastāv iespēja izstrādāt individuālu treniņu programmu tieši Tev! Programmā varēsi iekļaut tādas nodarbības, kas Tev šķiet interesantas un patīk, tomēr tās pamatu veidos treniņi fitnesa zālē.

Turpmāk mūsu portālā varēsi uzzināt par visu, kas nepieciešams, lai pareizi un ar labiem rezultātiem nodarbotos ar sportu, uzlabotu veselību un iegūtu skaistu augumu.

Ķeries pie lietas un atraksti man, ko un cik lielā mērā Tu gribētu izmainīt savā augumā! Es, fitnesa treneris Gatis, centīšos Tev palīdzēt. Sūti vēstuli uz adresi vestules@riga.lv, Gatim. Ja vēlies, vari pievienot arī savu fotogrāfiju, kas netiks publiskota. Vienīgais, ar ko Tev vajadzēs samierināties: treniņu programmas veidošana un speciālistu ieteikumi tiks filmēti video un ievietoti portālā, lai arī citi varētu gūt kādu noderīgu impulsu sevis pilnveidošanai.  

NEAIZMIRSTI VĒSTULĒ MINĒT VĀRDU, VECUMU, E-PASTU UN TĀLRUŅA NUMURU, LAI VARAM TEVI ATRAST!!!

Es gribētu pajautāt par čatu... Vai tur kāds čato? Lūdzu, komentāros uzrakstiet, kāds jums niks un kurā istabā jūs čatojat...                                                                                

Ar cieņu... jūsu ~pildspalva~... ;) 

Mani besī, totāli riebjas, ka citādākos uzskata par ķertajiem, skolā izsmej utt. Rīgā vēl tā, tur vēl ir daudz panku, gotu, melno. Mazākā pilsētiņā tevi uzreiz noliek. Esmu melna, bet skolā esmu parasta, jo nevaru būt citāda. Ejot pa ielu ar melnām drēbēm, acīm un visu pārējo, uz mani skatās un urlas čikses un citi smīkņā. Ja es sāktu smīkņāt par visām vienādajām bārbijām, man sen žoklis būtu stīvs. Ja man patīk melnais stils, kāpēc es nevaru atšķirties? Man ir grūti būt tādai, kā esmu patiesībā. Esmu uzspēlēti smaidīga, un tā katru dienu. Drīz, pavisam drīz es padošos, ja nekas nemainīsies...

Sveiki! Jūsu jaunā mājaslapa man ļoti patīk! Var atrast daudz interesanta. Lai veicas! Unadina

Svētīgus, mīlestības pilnus Ziemassvētkus Jums novēl ansamblis "Džeski Gloss" ("Sirdsbalss") 

Čiu, piu :) Malači, administratori (nu, jā)! Man patīk šitas saits, tik zināt, būtu vēl labāk, ja tiktu nomainīts fons... Tā būtu salikti visi punkti uz I :)) Bet tā ir ļooti labi... 

Bučazz, Uncīte

No administratoriem: Paldies par labajiem vārdiem - tiešām silda sirsniņu! Jāpiebilst tik, ka lapa joprojām ir veidošanās procesā: nākotnē būs arī  interesantas pārmaiņas un jauki pārsteigumi!

Čaviņas, nu, kā iet? Ceru, ka labi - lai jums veicas!

Bez paraksta

No administratora: Mēs, protams, priecājamies par itin visām vēstulītēm, bet vēl jaukāk ir, ja autors nav aizmirsis parakstīties! :)