Apjukumā :(
Mmmm, pusaudzes gadi man tā patīk, ir tik daudz lietu kam pieķerties ir tik daudz cilvēku, ar kuriem var izklaidēties un ir daudz vairāk vaļas :)
Man agrā mana dzīve likās tik garlaicīga šausmīgi nepatika, bet tad kad peināca visusskola viss mainijās uz labo pusi, man tagad gribas iet uz skolu, jo zinu ka tur sastapšu cilvēku, kuru katru reizi sastopot tauriņi lido vēderā :) e ceru, ka viņam ir tā pat :)
Viss bija tik jauki, līdz es visu sabojāju, itkā jau nekas traks nav, bet es par to visu laiku domāju...
man gribējās, lai es atrastu cilvēku, kas mani mīlētu tāda kāda es esmu, bet man liekas, ka mans raksturs ir pārāk traks, lai atrastos tāds cilvēks, kam viņš patiktu.. :D
Iepazinos ar vienu jaunpienācēju skolā, pirmais iespaids - šausmīgs :D bet iepazīstos tuvāk, viss mainijās - atklājās ka viņs ir tik forš, ka man par viņu domājot tirpinas skrien. Esam jau pārsi reizes bijuši ārā, jauki pastaigājušies :)
Es vienmēr biju tā, kas kaut ko rīkoja, vienu dienu viņš man pat pateica, kāpēs es vairs viņu nesuacu ārā, tad es viņam patiecu, kā ir, un viņš mani aicināja pie sevis, viss bija labi, mīļi, jauki. Līdz pienāca laiks atvadīties, kā vienmēr mēs apskāvām viens otru, abi gaidijām kad otrs sāks kaut ko turpināt, bet es nobijos un aizgāju.
kad iesgāju mājās jutos šausmīgi, jo nekas nenotika. es viņam uzrakstiju lai viņš man piedod, ka es tā aizgāju, it kā jau viņš piedeva, bet es zinu, ak viss nav labi, jo pati vēl par to domāju un nosodu sevi :(
es nezinu ko lai es tagad iesāku, vai neko nedarīt, vai tomēr viņam uzrakstīt vēlreiz, jo viņš reit kad var saņemties ;(