Jā, reizēm viss liekas tik sarežģīti un grūti! Ir laiks, kamēr lietus lāses krīt, krīt līdz pienāk brīdis kad ir tik daudz lāses, ka izveidojas peļķe! Un tieši tā ir manā sirdī tagad.... vis krājās, krājās un beidzot ir sakrājies tik tālu, ka ir peļķe, pat vairāk kā peļķe... nu jau ir tik daudz, ka lāsītes jau birst.. jā birst!

            Dzīve iet uz priekšu, bet ne būt ne uz labāko pusi... man šķiet viss tik jūk un brūk! Tētis, jā tētis! Tas ir cilvēks ,dēļ kura pat tagad rakstot gribas raudāt! Dzīves veids, tas nav izturams! Saka, ka ir lieta, no kuras nekādīgi nevar tikt vaļā un nevar aizbēgt un ziniet, kas tā ir? Tā ir mīlestība, no tās tiešām nevar aizbēgt un ziniet, kas ir pats sāpīgākais, ka tētim viņa ir un ne jau uz mums, vai vel uz kādu citu personu, bet gan uz pudeli, vienkārši uz alkoholu, un ziniet- no tās tiešām nevar aizbēgt. Žēl, sasodīti žēl! Mana pacietībā tiešām ir zudusi, jā var ciest, jā var, bet cik ilgi? Cik tālu var iet? Šis cilvēks, kā līdz šim varētu teikt mans tētis, nu jau vairs nav cilvēks, viņš jau ir pārvērties par kaut kādu alkohola mērierīci man tā šķiet, kas mēra cik dienas pēc kārtas var un cik daudz var! Tas ir vienkārši nožēlojami, bet viņš jau to nejūt, nezin, nesaprot, nē nevis nesaprot, bet negrib saprast un pat nemēģina! Ja agrāk vel bija kaut neliela, bet tomēr cerība uz pārmaiņām, tad jāsaka kā ir- pārmaiņas ir, tikai ir vel trakāk! Un nu jau visas cerības ir nolīdzinājušās ar nulli, pilnīgi nekādas cerības nav palikušas.... un ziniet pat rodas sava veida vienaldzība, bet riebjas man, ka tomēr tā muļķe sirds  raustās, tomēr dreb pa to nelaimīgo dzērāju, tas ir –tēti! Cik apkaunojoši tas skan, bet tā tas ir, sāpīgi to apzināties, bet neskatoties uz to ir jādzīvo tālāk paceltu galvu un jātēlo, ka viss ir kārtībā! Grūti ir, bet ar laiku to iemācās...

            Un it kā ar to vel nepietiktu, ne jau tas vien sarežģī dzīvi! Cilvēkiem ir sapņi, uz kuriem viņi arī iet, un pareizi dara, bet ne vienmēr tos var sasniegt! Cilvēks atdod visu, lai tiktu uz mērķi palikdams pilnīgi bešā, pilnīgi bez nekā,  bet nav neviena atbalsta, nav neviena, kas pasistu pa plecu un teiktu : „Tu darīji pareizi”, nav neviens, kas spētu cilvēka vietā to izdarīt, nav neviens, kas palīdzētu... un arī tas ir nožēlojami! Un, ja godīgi man sāp sirds, jo arī es piederu pie tiem vientiešiem, kas nav spējīgi neko tālāk pa savu degungalu ieraudzīt un izdarīt! Es  saprotu, ko vajadzētu darīt, es gudri runāju, bet nespēju, vienkārši kaut kā nespēju neko izdarīt.... Bet patiesībā mūsdienu situācijā galvenais ir materiālais atbalsts, un diemžēl es to nespēju dot, vienīgais ko es spēju ir dot lielu telefona rēķinu, kas nebūt neatvieglo situāciju! Ja man būtu spēja palīdzēt es to darītu, noteikti darītu, bet man nav tādu diemžēl, bet nav!

            Un it kā ar to vel nepietiktu, tu dzīvo un tev vienkārši liekas, ka neviens tevi nesaprot, vai vienkārši negrib saprast! Tu kārtējo reizi jūties vainīgs, vainīgs par visu pateikto, izdarītu, neizdarīto un iespējams pat nepateikto! Tu vienkārši nesaproti labāk ir runāt vai klusēt! Dzīve ir izmācījusi tik tālu, ka vienkārši gribas no visiem aizbēgt, vienkārši aizbēgt! Es gribētu kaut divas dienas pilnīgi viena, pilnīgi kaut kur citur, pilnīgi citā sabiedrībā vienkārši padzīvot, atpūsties no saspringtās ikdienas, no vainas apziņas par to, ka esi slikts, ka neesi īsti tāds kādam tev vajadzētu būt, ka nedari īsti to ko vajadzētu, precīzāk, nedari gandrīz neko, par to, ka mīli, bet šķiet cits to nenovērtē.....

ar cienju ieva!