Man nežēlīgi vajag kādu ar ko izrunāties, bet ir bail runāt.Kādreiz mēgināju runāt ar Dievu.Bet...Bet vissāpīgākais ir apjēgt to, ka neeksistē, tāds liels, mīļš labestības iemiesojums, kurā nav ne kripatiņas naida, kurš tevi vienmēr uzklausīs.Nekā tāda nav.

Drošvien visu dzīvi arī nodzīvošu nesasniedzot neko, un kļūstot par tādu pašu egoisma perēkli, kā lielākā daļa...Protams ir cilvēki blakus, bet sāp, ka tieši viņiem arī ir grūti.Pašnāvība arī nav sveša priekš manis...Bet to dažu cilvēku smiekli, asaras, balsis, mierinājumi, par laimi vienmēr ir mani apturējuši.Bet tāpat, kad nervozēju[tas ir, vislaik...]vienmēr sev kautko nodaru...Pat nezinu kāpēc, vienkārši tā gadās...

Pārsvarā visu dienu esmu nomākta, naktīs raudu, nevaru aizmigt domājot par to, kas bija kādreiz, par desmitiem naidīgu, pretīgu skatienu..un par to, kas vēl būs...Esmu liela problēma, cilvēces kļūda, šķiet...Es raudu pat par to, kas nav saistīts ar mani, par vispārīgām lietām...Raudu par slimiem bērniem, raudu par to, ka zinu neesmu vienīgā, ar tādu dzīvi, raudu par cilvēku cietsirdību.Nežēlīgi sāp, kad redzu, ka mazi bērni, neko nespēdami iebilst, bezpalīdzīgi, ar skumjām actiņām, tiek ar varu "iestumti" šajā mēslu bedrē, ko daudzi vēl sauc par dzīvi.

Laikam jau man tas sāp tāpēc, ka pašai nav bijusi normāla bērnība.Un vēljoprojām nav[man ir 12 g....Nav izcili daudz,ne?...].Esmu sīka, neko nesaprotu...Stulba, vienvārdsakot.Apriebies, ka vislaik aizsvilstos par sīkumiem, ko pat nebūtu vērts pieminēt un, kad tas viss sakrājās, tiek izkliegts, vai kā savādāk izpausts, uz cilvēkiem, kurus mīlu vairāk par visu.Es pat vairs nesapņoju...Vēl nesen, katru mīļu brīdi sapņoju par neiespējamo, par to, kā varēja būt un par to, kas nekad nebūs...Laikam nepārtraukti viļoties pati sevī esmu "nogalinājusi"vēlmi sapņot, iztēloties.Pat cerēt.Gribās kautko darīt, lai visu aizmirstu, bet nav spēka...

Labi, izklausās tā stulbi, drīzāk zinu, ka neizdosies, un kritīšu vēl dziļāķ bezdibenī.Man pat negribās mirt.Negribās dzīvot.Negribās smaidīt.Negribās raudāt.Neko.Nu ko, kārtējā pesimistiski depresīvā vēstule, kārtējā sīkā, egoistiskā meitenīte, un kārtējais lūgums pēc...palīdzības?Laikam jau.

Varbūt jums vēl ir atlicis kāds brīnumlīdzeklis, kas ļauj aizmirst visu?Ja nē, tad, kas cits?...Paldies jau iepriekš. ...Neviens.