Problēma. Es ienīstu savu tēti. IENĪSTU - vārda tiešākajā nozīmē. Viņš nekad neko neļauj darīt, ja es palūdzu, lai nopērk auskarus par 99 santīmiem, viņš nopērk un saka, ka būs jāatdod, un, ja viņam paprasu, vai nevarētu nopirkt firmas botiņas, vienīgais, ko viņš saka "sakrāj un pērc". Lai gan pats vēl joprojām nav atradis normālu algu, prasa omei. ES VIŅU IENĪSTU. IENĪSTU. Hater.Girl.13

Sveika! Ir labā ziņa. Un ir sliktā. Ar kuru sākt? Labi, ar slikto, jo tev šobrīd šķiet, ka viss ir slikti. Un sliktā ziņa ir tā, ka tev vēl kādu laiku nāksies samierināties ar to, ka esi materiāli atkarīga no vecākiem un viņu iespējām tev kaut ko nopirkt vai nenopirkt.

Ja tētis nepelna tik daudz, cik vēlētos, skaidrs, ka diez vai viņš tev var atļauties nopirkt botiņas vai vismaz tik dārgas, kā tu gribētu. To par atdošanu varbūt tev nevajadzētu uztvert tik nopietni, bet par sakrāšanu gan vari padomāt, protams, ja tev tiek dota kabatasnauda vai paliek pāri naudiņa no pusdienām. Piemēram, latu, ko iztērētu limonādei vai kādam saldumam, vari likt ‘krātuvē’. Labā ziņa savukārt ir tā, ka atkarība no vecākiem normālā situācijā beigsies. Vai tas notiks pēc trim, četriem, pieciem vai vairāk gadiem, zināmā mērā ir atkarīgs no tevis pašas. Jau tagad vari sākt aktīvi interesēties, vai vasarā nebūs iespējas piepelnīties, piemēram, šādu jautājumu vari uzdot radiniekiem, draugiem vai paziņām. Kaut neliela, bet sava naudiņa ļaus tev justies labāk. Ja nu darbu šai vasarai atrast neizdodas, nebēdājies, bet sāc laicīgi to meklēt nākamajā ziemā. Lai veicas!