11.12.2009 11:23

Sveiki, man ir vienkārši neciešams patēvs, kādus 15 gadus, (man16). Pat tas ir par jauku teikts, drīzāk – ģimenes naudas maks, tas arī ir vienīgais iemesls, kuru redzu, kāpēc viņš dzīvo pie mums. Nu jau vairāk nekā pusgadu nerunāju ar viņu, jo tam vienkārši nav jēgas, cerēju, ka tā ienīdīšu viņu mazāk, bet nekā, es tikai katru dienu ceru, ka viņš neatnāks mājās nekad. Riebjas, ka paziņām un radiem izliekas par izpalīdzīgo un dāsno, bet patiesībā kā kāmis visādus krāmus velk mājās, tik alkatīgs.

Es vienkārši nespēju sadzīvot ar viņa vērtību skalu un primitīvo domāšanu. Viņam ne prāta nenāk doma, ka, lai justos labi cilvēkam nevajag to sasodīto naudu un pārējās materiālās vērtības, viss, ko dzirdu – kamēr dzīvo zem mana jumta, tu klausīsi mani, pats izaicina.. Prom no mājām netieku nekā... Ko nu?

Sveika/s! Par visu pēc kārtas. Tātad – pirmkārt, šis cilvēks būtībā, pēc tā, ko viņš dara, ir tavs tēvs (tēvs, protams, katram ir tikai viens, bet tā nu ir sanācis, ka tevi ir audzinājis tieši šis cilvēks).

Situācija, kad tevi tikpat ļoti vai pat vēl trakāk kaitinātu tavs īstais tēvs, ir vairāk nekā reāla, jo ideālu cilvēku jau nav. Par ideāliem – tavs patēvs rūpējas par jums, bet nav diez ko atbilstošs tavam ideālam. Ok, bet tāds arī nav viņa uzdevums.

Viņa uzdevums, ja to tā var saukt, ir atbilst tavas mammas ideālam! Un, ja tā tas ir jau 15 gadus, tātad viņā ir kas vairāk par kaitinošām īpašībām. Citādi jau mamma sen būtu šķīrusies, un nekāds naudas maks nepalīdzētu. 

Pareizi, sasodītā nauda un pārējās materiālās vērtības pašas par sevi laimi nenes, tomēr jāatzīst, ka ļauj justies krietni mierīgāk. Tev tā neliekas?

Paies pāris gadi un būs visas iespējas izmēģināt pašai/pašam savu dzīves modeli.

Galvenais, ko gribētos uzsvērt – te nav nekāda sakara ar jūsu radniecību, kašķi ar īstajiem tēviem mēdz gadīties tikpat traki.