10.03.2010 15:29

Nesen es iepazinos ar kādu zēnu. Ar viņu atradām daudz ko kopīgu un varējām stundām ilgi čatot skype! Bet tagad viss pēkšņi mainījās. Strīdējāmies arvien biežāk, tad atkal momentā salabām! Taču šoreiz nevaram salabt. Zinu, viņam ir 18, bet man 13. Es arī netaisos būt viņa meitene, kaut arī viņš ir tik jauks. Tādu zēnu biju satikusi pirmo reizi dzīvē. Tādu, kurš uzklausīja, saprata. Taču tad viņš sāka rakstīt, ka es esmu "maloļetka", tīrais bērns!

Jūs laikam nodomāsiet, ka viņš ir pārāk vecs, lai mēs atrastu kopīgu valodu, tomēr tik jauku zēnu nebiju satikusi. Laikam nekad arī nesatikšu. To, ka viņš tā man piekasījās, bija grūti sagremot. Joprojām acīs riešas asaras. Garastāvoklis 0!!! Nebiju gaidījusi no viņa ko tādu...;(

Sveika! Bet kur tad ir tas tevis aprakstītais ‘jaukums’? Vismaz es redzu diezgan nejauku rīcību, ko, protams, varētu izskaidrot ar to, ka puisis ir vīlies, jo cerējis sākt ar tevi attiecības, tomēr saprot, ka esi par jaunu.

No otras puses, tas nav nekāds attaisnojums, jo tu taču neesi vainīga, ka tev ir 13 gadu! Turklāt tas ir tik ļoti pārejoši. J

Secinājums nav nekāds saulainais – puisis izrādījās ne tik jauks, kā tu biji iedomājusies.

Paskaties uz to reāli un beidz skumt – ieguvums ir tas, ka tagad zini, kādi zēni tev varētu patikt, bet kāda rīcība nav pieņemama.