Konkursā drīkst piedalīties ikviens jaunietis līdz 25 gadu vecumam, kas ir sarakstījis vienu vai vairākas dziesmas, izmantojot konkursa rīkotāju piedāvātos dziesmu tekstus.
Dziesmas iesūtāmas līdz 1. martam uz e-pasta adresi vestules@riga.lv vai pasta adresi Rīga, Ropažu iela 2, LV-1039. Labāko konkursa darbu atlase notiks 4. martā, ar dalībniekiem sazinoties individuāli, bet plašākai auditorijai tās pirmo reizi skanēs teātra "RīBēJa MuTe" pasākumā "Ceļā uz teātri" 12. martā.
Vairāk informācijas par konkursu, tā nolikums, dziesmu vārdi un dalībnieku anketas – www.rigarulle.lv un www.ribejamute.lv..
Dziesmu konkursa nolikums (doc).
Konkursa skaņdarbu tapšanā izmantojamie dziesmu teksti
"Nes mani, nes…"/Normunds Beļskis
Mēs būsim kā dziesma virs sveces liesmas,
Kā Tava elpa no mīlas dziesmas,
Un pagaisīs mākonis, nebūs vairs briesmas -
Mēs degsim kā dziesma virs sveces liesmas.
Nes, mani nes, tālāk prom nes!
Lai vējš mani viegliem spārniem nes.
Nes, mani nes, tālāk prom nes!
Kā putns mani mākonis tālāk nes.
Tur iedomu kumeļi ziedošos dārzos
Auļos viegliem kā atmiņas spārniem.
Mēs kritīsim pašos mīkstākos sapņos
Un runāsim puķu un putnu vārdiem.
Mēs būsim kā raudas ezera dzīlēs
Un apkārt mums vīsies lokanās zāles,
Un apaļais mēness virs ezera spīdēs
Kā liecinieks mūsu neprāta dzīrēs.
"Rasa"/Normunds Beļskis
Pār Tavām acīm aizmigušam,
Mazs gaismas stariņš klusi iet,
Viņš nemodina, tikai iespīd,-
Lai tavam sapnim labāk iet.
Logs noraso kā rīta pļava,
Tur tavas acis padzersies,
Sirds iedrebas kā vējā smilga –
Es tavu acu apreibis!
Tu logu vērsi, nemanīsi,
Kā rasa krīt uz palodzes
Un viņu lēni noslaucīsi
No manas skumjās dvēseles.
"Barjersprints"/Kristaps Plaums
Pirksti ieurbti starta līnijā
Viņš viens pats
Laimīgajā celiņā
Noguris un neaizskarts
Sākas lidojums uz finišu
Viņš noskrien pats sevi
Lai tiktu rītdienas afišās
Viņš pazaudē sevi
Finiša līnijā
Laimīgajā celiņā
P: Visa dzīve kā barjersprints
Skrējiens un lēciens
Un zemūdens klints
"Zaudētā bērnība"/Kristaps Plaums
Auksta nakts
Čīkstoša grīda
Zem zolēm tiek samīti
Divpadsmit krāsainie krītiņi
Sakustas ēna
Nekustīgs bērns
Ar siksnu tiek pārsista
Trauslā dzīves līnija
Aizveras durvis
Apdziest liesma
Ar asarām tiek aizskalots
Viss bērnības prieks
P: Nē, nē, nevajag
Es esmu vēl bērns
Gribu vēl smieties
Dzīvot un tiekties
"Ego"/(Laura Šeine)
Tu tik paskaties uz mani –
Tā esmu es?
Tā ir čaula, ko apkārtējie ir uzbūruši.
Tik nekrietni un cieši tie mūs strostējuši.
Mēs visi esam kā lelles, dzīvas lelles!
Dzīvojam Dieva radītā pasaulē, leļļu namiņos.
Daram muļķīgas darbības,
Bet uzskatām tās par pareizām.
Viss ir pareizi.
Tik sasodīti pareizi, ka reizēm paliek slikti.
Ko darīt?
Atbilde – kaut ko nepareizu!
Es būšu savādāks! Es izcelšos!
Es nebūšu tāds, kā visi citi!
Tik kroplīgi un bezpalīdzīgi ir šie mēģinājumi.
Līdz saprotu, cik aplami ir viņi.
Apsēžos istabas stūri.
Nolieku galvu uz ceļiem.
Pār vaigu pārrit melna asara.
Tik tukšs un nevajadzīgs es jūtos.
Esmu viens!
Bet varbūt mēs visi savā vidziļākajā būtībā esam vieni?
Bezpalīdzīgi un vāji, pret sabiedrību, pret citiem.
Kā lelles...
"Asfalta bērns"/Egita Siliņa
asfalta bērns smagiem soļiem
savā izmirušajā pilsētā klejo
bez priekiem, bez bēdām,
atstājot asfaltā pēdas.
asfalta bērns smagiem soļiem
savu rītdienu meklē,
nezinot, ka atrast to
saulrieta bērnu peklē.
asfalta bērns smagiem soļiem
nejūtīgs dabas trokšņiem.
asfalta bērns...
vai tiešām... – tik cēls?
"Pa tukšām ielām"/Sandra Selga
Pa tukšām ielām cilvēki iet
Uz kurieni tie dodas to nezin neviens
Tukšo ielu cilvēkiem dvēseļu nav
Jo tukšumu ielās tie ar rokām skauj
Bet pa tukšām ielām cilvēki iet
Uz kurieni tie dodas to nezin neviens
Raugoties apkārt, kur uz tukšiem parka soliņiem
Tukšie cilvēki sēž
Tu atduries pret tukšumu viņu acīs
Un kad pa tukšām ielām cilvēki iet
Uz kurieni tie dodas to nezin neviens
No tukšo ielu cilvēkiem tukšajā parkā,
melnas asaras līst
Bet vai tādēļ tie tukšumu nīst?
Cik tad var pa tukšām ielām cilvēki iet
Ja uz kurieni tie dodas to nezin neviens
"Slēpies, ja gribi"/Zane Zeiliša
Aizver acis – neredzi,
Aizslēdz sirdi – nejūti,
Aproc šaubas smiltīs dziļi.
Aizver acis – neredzi,
Aizslēdz sirdi – nejūti,
Aproc šaubas. Aproc tās...
Aproc tās...
Viens milzu tukšums, cilvēka meli
Nepiever acis – tas jāiznīdē
Cīnies par skaisto, nepiever acis.
Pasaulē šajā jādzīvo tev!
Piedz. Ja necīnies, piever acis ciet.
Aizslēdz sirdi cieši.
Nelūdzies eņģeļiem,
Tie tevi neglābs.
Šajā brīdī glābējs tu pats.
Ja pats piever acis,
Nesodi citus.
Citus, kas acis piever un raud.
Censties dzīvot nav sodāma lieta,
Sods ir pieņemt visu kā ir.
Piedz. Ja necīnies, piever acis ciet.
Aizslēdz sirdi cieši.
Nelūdzies eņģeļiem,
Tie tevi neglābs.
Šajā brīdī glābējs tu pats.
Slēpies, ja gribi...
Bet glābējs tu pats...
Slēpies, ja gribi,
Bet glābējs tu pats!